Pietiekams kustību daudzums ir viens no labas veselības pīlāriem
jebkurā vecumā. Un runa ir ne tikai par fiziskajām kustībām, bet arī gana
intensīvu smadzeņu aktivitāti, neļaujot sev iesūnot. Kaut arī daudziem šķiet,
ka vecumdienas ir domātas pelnītai atpūtai, mediķi atgādina – jo aktīvāks
dzīvesveids, jo ilgāk izdosies saglabāt jaunību. Protams, ne katrs var 60 gadu
vecumā sākt kāpt kalnos, taču katrs var kustēties vismaz atbilstoši tam, ko
paradis darīt gadu desmitiem, vai arī atrast aktīvu hobiju savu iespēju robežās,
uzsver geriatrs prof. Jānis Zaļkalns.
Svarīgi neapstāties!
“Seneka ir teicis –
dzīve ir brīnišķīga, kad tā iet pa nogāzi lejup. Un tā arī ir – cilvēks ir
uzkrājis pieredzi, visu mūžu strādājis, tagad var baudīt darba augļus un
priecāties par bērnu un mazbērnu mīlestību. Tomēr novecošanas gaitā ir ļoti
svarīgi sagalabāt tās pašas funkcijas un spējas, kādas konkrētam cilvēkam ir piemitušas
iepriekšējās desmitgadēs mūža garumā,” stāsta geriatrs prof. Jānis Zaļkalns.
Viņš skaidro: atsakoties
no ikdienā ierastajām mentālajām un fiziskajām darbībām, gan kustības, gan domāšana,
analīze un citas kognitīvās spējas diezgan ātri piemirstas vai kļūst apgrūtinošas.
Tāpēc regulārs treniņš – vai tas būtu sports, dejas un pastaigas, ierastie
dārza darbi, ikdienišķā krustvārdu mīkla vai mūžizglītība – ir galvenais
profilaktiskais prevencijas pasākums, lai viss, ko cilvēks dzīves laikā ir spējis
paveikt, maksimāli ilgi saglabātos arī indivīda trešajā attīstības posmā, ko
saucam par novecošanu. “Vecumdienas ir rezumējums tam, kas ar cilvēku noticis
dzīves laikā. Gan dzīve, gan novecošana katram cilvēkam rit personalizēti, ļoti
atšķirīgi un daudzveidīgi, tāpēc grūti pateikt konkrētu vecumu, kad jāsāk
domāt, kā veselīgi novecot. Taču pats svarīgākais ir aktivitātes saglabāšana
tādā līmenī, kādā cilvēks gadiem ir dzīvojis,” stāsta Jānis Zaļkalns.
Robežlīnija – aiziešana pensijā
Kritisks brīdis
jebkura cilvēka dzīvē ir aiziešana no darba tirgus. Ja cilvēkam nav skaidrs, ko
darīt tālāk, var sākties nepamatota sevis pažēlošana – “es jau tagad varu neko
neplānot, esmu brīvs cilvēks, kā sanāks, tā būs labi”. Tomēr strukturēta dzīve un
ikdienas notikumu plānošana ir iemaņas, kas jāņem līdzi arī tālākajā, ar darbu
nesaistītajā dzīves posmā.
Geriatrs stāsta: “Kamēr
cilvēks ir darba tirgū, viņam jādzīvo pēc noteikta režīma: jāmostas pēc
pulksteņa, jāiet cilvēkos, darba apstākļi ir tādi, kādi ir, tiem jācenšas
maksimāli pielāgoties. Protams, dienā, kad tas viss pēkšņi beidzas, ne viens vien
jūtas kā no laivas izmests. Arī tad, ja iešana pelnītā atpūtā ir paša izvēle,
nevis piespiedu pasākums, aktuāls paliek jautājums, ko darīt rīt un parīt, kas
vispār vēl dzīvē būs. Strukturēta ikdiena palīdz saglabāt dzīvē asi, pa kuru
virzīties.”
Speciālists norāda,
ka mentāli traumējoši ir rīkoties tā, kā Latvijas sabiedrībā rīkojas ne viens
vien darba devējs: gados vecāks cilvēks atnāk uz darbu, un viņam vienkārši pasaka
“paldies, no rītdienas tu vairs neesi vajadzīgs”. Nespēja ar cieņu pateikties
par mūža ieguldījumu, tā vietā sagādājot šādu negaidītu spērienu, var radīt traumu
uz visu atlikušo dzīvi, liekot cilvēkam sev jautāt, vai tiešām viņa mūžs nav bijis
neko vērts.
Nogurdināt sevi atbilstoši spējām
Nav tāda viena
vecuma, kad sākt domāt par veselīgu novecošanu – vecumdienas ir jaunības
atspulgs, rezumējot visu, kas ar cilvēku noticis un kā viņš par sevi rūpējies. Ja
jaunība bijusi tik trauksmaina, ka nav atlicis daudz laika domāt par savu
veselību, iespējams, pārkāpjot 50 gadu slieksni, būs vajadzīgs zināms restarts,
lai vecumdienas baudītu atbilstošā kvalitātē. Tomēr daudzi gaida aiziešanu
pensijā, lai beidzot atpūstos, kā nākas, nevis trauktos no viena notikuma uz
nākamo. Jānis Zaļkalns brīdina – atpūsties ir labi, taču, jo ilgāks būs miera
periods, jo grūtāk nāksies sevi atkal iekustināt, pavājināsies koncentrēšanās
spējas un atmiņa.
“Pat tādas iemaņas
un prasmes, kas dzīves laikā ir trenētas gadu desmitiem, var ļoti īsā laikā
reducēties un piemirsties. Jo garāks “nulles” jeb atpūtas cikls, jo sarežģītāks
vai pat neiespējams var izrādīties restarts. Vienlaikus cilvēkam ir jāsaglabā iespēja
izvēlēties, ciktāl savas ierastās aktivitātes iekļaut dienas ritējumā. Runājot
par fiziskām aktivitātēm, es jebkura vecuma cilvēkam jautāju – vai pazīstat patīkamu
noguruma sajūtu pēc slodzes? Lūk, šāda patīkama noguruma sajūta pēc fiziskas slodzes
arī būs rādītājs, cik daudz sevi nodarbināt. Ir jākustas, bet tas jādara ar
prieku! Svarīgi necensties par varas makti sevi pārvarēt vai kādam apliecināt
savu varēšanu, jo tas var beigties ar veselības problēmām. Bet veselīgs,
patīkams nogurums cilvēkam ir vajadzīgs jebkurā vecumā!” stāsta geriatrs.
Cilvēkam ir jāgrib mainīt savu dzīvi pašam
Labāk vēlāk nekā
nekad – neapšaubāmi šis teiciens ir jāņem vērā jebkurā dzīves jomā. “Uzsākt
aktīvu dzīvesveidu seniora vecumā ir labi, par ko atgādina arī Sabiedrības
integrācijas fonda kampaņa “Atvērtība ir vērtība” ar uzsaukumu “Laiks
darīt tagad”! Tomēr jāpatur prātā, ka rezultāts būs tikai tad, ja tas būs
paša seniora lēmums, nevis bērnu vai mazbērnu spiediens,” brīdina Jānis
Zaļkalns. Tas gan nenozīmē, ka senioru par šādām iespējām nevajag informēt. Un
tas arī nenozīmē, ka ikdienas paradumu maiņai vienmēr jābūt tieši tādai, kā to
iztēlojušies apkārtējie.
“Mēs dzīvojam
daudzveidīgā, bagātīgā informācijas telpā, kur cilvēks uzzina daudz lietu, par
kurām pats nemaz nav padomājis. Varbūt kāds mokās ar bezmiegu, bet tad izlasa,
ka diena ir domāta rosībai, nevis diendusai, un tad arī naktī ir vieglāk gulēt,
– lieliski, paradumu var lēnām mainīt! Ja opis vienmēr uzskatījis, ka vienīgais
kārtīgais ēdiens ir cepti kartupeļi ar speķi un olu, bet tagad mērc pārslas beztauku
jogurtā – jāpriecājas par to! Ja cilvēks rosās mazdārziņā vai vienīgajā puķu
dobē – uz priekšu, nav obligāti jānūjo, jebkādas kustības ir labas! Galvenais,
lai nevis vaimanā par grūtumu, bet dara ar prieku tik, cik var, – bet ne
mazāk un ne vairāk,” uzsver Jānis Zaļkalns.
Mīlošu ģimeņu problēma – pārprasts atbalsts
Redzot, ka seniors
sagurst un sašļūk, viņu noteikti var un vajag sapurināt, bet katrai tādai
sapurināšanai jābūt pozitīvai – tu vari, tu varēsi, tev izdosies, norāda Jānis
Zaļkalns. Kā liecina viņa pieredze, lielākās problēmas mēdz piemeklēt vismīlošākās
ģimenes. “Ja seniors sāk raizēties, vai viņam izdosies mājas pašaprūpes darbiņi,
uzkopšana, ēdiena gatavošana, ko saka mīlošā ģimene? Omīt, nepūlies, mēs paši!
Apciemo savu senioru, visu viņa vietā izdara, jo tā ir ātrāk un vienkāršāk.
Taču pareizi būtu senioram, kurš sāk šaubīties par saviem spēkiem, ļaut darīt
pašam, pārliecināties, ka izdodas, paslavēt par izdošanos, kaut arī tas prasa
laiku, un tad palīdzēt, ja tiešām vajadzīgs. Pārāk rūpējoties, mēs atņemam
cilvēkam to prasmju instrumentāriju, ko viņš trenējis mūža laikā, un negribot veicinām
viņa iemaņu atslābumu un norietu,” atgādina geriatrs.
Jānis Zaļkalns
labprāt citē psiholoģi Skaidrīti Liepiņu, kura teikusi – cilvēkam nav tik
svarīgi pielikt gadus dzīvei, kā dzīvi gadiem. “Kustība ir dzīvība, un dzīvība
ir kustība gan smadzeņu šūnai, gan muskuļu šķiedrai. Tāpēc nevajag skaitīt soļus,
ko dzīve neesi spēris, skaiti tos, ko esi spēris!” iesaka Jānis Zaļkalns.
