Iestājoties rudens
periodam, kad palielinās diennakts tumšo stundu īpatsvars, braukšana prasa īpašu autovadītāju
koncentrēšanos, un aktīvi migrējošie savvaļas dzīvnieki rada papildu
izaicinājumu. Kas jāņem vērā, lai tikšanās ar savvaļas dzīvnieku, kurš iznācis
uz ceļa, autovadītājiem nebeigtos ar sadursmi?
Sadursmes ar lieliem
dzīvniekiem – aļņiem, stirnām, kā arī mežacūkām, var izraisīt ārkārtīgi
nepatīkamas sekas, jo to izmērs un masa apdraud gan cilvēkus, gan tehniku. Lai arī augumā daudz mazāki dzīvnieki,
drošības risku rada arī lapsas, jenoti, āpši un zaķi. Tiem parādoties uz ceļa,
vadītājs var spēji bremzēt vai mēģināt dzīvnieku apbraukt, taču negaidītā
manevra rezultātā nobraukt no ceļa vai izraisīt sadursmi ar citu
transportlīdzekli.
“Braucot krēslā vai tumsā,
palīdz saprātīga ātruma samazināšana, bet jebkurā gadījumā ir jāseko ceļa
nomalēm. Ja ieraugāt savvaļas dzīvniekus, samaziniet ātrumu vai, ja nepieciešams,
apstājieties. Vērojiet, ko tie dara, bet nelietojiet skaņas signālu, jo tas
dzīvniekus nobiedēs, un jūs nezināt, kurā virzienā tie skries,” skaidro satiksmes
drošības speciālists un Rīgas Tehniskās Universitātes pasniedzējs Oskars
Irbītis.
Lielākā garantija vadītāja
un pasažieru drošībai tumsā ir laba redzamība. Pēdējos gados popularitāti
iekarojuši Full LED lukturi, kuru efektivitāte pārsniedz tā saucamos ksenona
lukturus. Braucot vēlā rudenī, liela nozīme ir arī miglas lukturiem.
Pietiekami izplatīta ir
situācija, ka ceļa malā aug krūmi vai koki, aiz kuriem dzīvniekus nav iespējams
pamanīt. Tos traucē saskatīt arī meža iemītnieku kažoks, kas veido dabīgu
kamuflāžu. šādos gadījumos drošības atbalstu var sniegt infrasarkanās nakts
redzamības sistēmas. “Tās uztver siltumu, tāpēc ar šādu aprīkojumu, kas pamana
dzīvniekus ceļmalā, braucēji noteikti ir lielākā drošībā,” komentē eksperts.
Īpaši uzmanīgiem braucējiem
jābūt pirmajā stundā pēc saulrieta, kā arī vienu stundu pirms saullēkta: šajā
laikā dzīvnieki pārvietojas un ir mazāk modri.
“Pustumsā tie saplūst ar
apkārtni, tāpēc vadītājiem jāskatās ne tikai uz ceļu, bet arī uz to, kas notiek
tā malās. Vēl samazinātas redzamības apstākļos ir vērts sekot ceļmalas
stabiņiem, kas aprīkoti ar atstarotājiem. Ja pamanāt nozibam ēnu, iespējams,
ceļu tikko šķērsojis dzīvnieks. Vienmēr jāatceras, ka daudzi meža iemītnieki ir
bara dzīvnieki, un, ja ceļu šķērso viens, tam drīz var sekot vairāki citi.
Piemēram, mežacūkas sivēni var iepalikt 10-15 metrus. Cita situācija, kad uz
ceļa var pēkšņi parādīties dzīvnieki, ir medības. Ja pamanāt medību dalībniekus
košās vestēs, labāk rēķināties, ka uz ceļa var izskriet dzīvnieki,” bilst
speciālists.
Ar apdomu labāk braukt
vietās, kur izbūvēts ceļa nožogojums, it īpaši, ja sēta atdala pretējās
kustības joslas. Kad pārbijies dzīvnieks attopas, ka starp joslām ir šķērslis,
tas vienlīdz labi var mesties gan gar sētu, gan atpakaļ mežā. Pareizākā rīcība
ir pagaidīt, līdz tas atrod ceļu atpakaļ mežā.
Īpašu “joku” var izstrādāt
meža milži aļņi. “Alnis jau tā īpaši nebaidās no automašīnām, bet, kad tas
saēdas sarūgušus ābolus, “kunga dūšā” var kļūt pavisam neuzmanīgs,” savos novērojumos
daļās Oskars Irbītis.
“Galu galā, pats galvenais
ir ņemt vērā meža dzīvnieku faktoru vēlā rudenī un attiecīgi koriģēt ceļa uztveri.
Pamanot meža dzīvniekus, drošākā rīcībā, ja to atļauj satiksmes situācija, ir
pilnībā apstāties,” rezumē speciālists.
