Lai arī svētki lielākoties asociējas ar dāvanām, gardiem
ēdieniem, grezniem tērpiem un lielākām vai mazākām svinībām, patiesībā to
svinēšanai ir daudz lielāka nozīme. Svētki veicina un ļauj apzināt ne tikai
dažādo emociju gammu, bet vienlaikus pilda arī izglītojošas un audzinošas funkcijas.
Par to, kāda ir svētku nozīme un kāpēc tos ir tik svarīgi ieviest savā ikdienā,
stāsta psiholoģe Iveta Aunīte.
Ik dienu pasaulē tiek atzīmēti neskaitāmi notikumi – kāds
svin dzimšanas dienu, kāds – mazuļa ienākšanu ģimenē, vēl cits – augstskolas
absolvēšanu vai mājdzīvnieku dienu. Pat ja tā nešķiet, katru dienu var pārvērst
svētkos. Un cilvēki to nudien jau sen kā pierādījuši, radot dažādus, neparastus,
sirsnīgus un pat ikdienišķus iemeslus svinībām. “Svētki jau primāri asociējas
ar prieku. Tās ir pozitīvas emocijas. Un ir patiesi brīnišķīgi, ja cilvēki spēj
svētkus padarīt par savu ikdienu, negaidot to vienu īpašo dienu, kad beidzot
izņemt no plaukta svētku servīzi vai uzvilkt svētku tērpu. Veicināt pozitīvas
emocijas no cilvēku labsajūtas viedokļa, protams, ir ļoti svarīgi, tomēr tās
nav vienīgās funkcijas, ko pilda svētku svinēšana. Svētki ļauj pārmantot
ģimenes tradīcijas, veicina dažādas diskusijas par to nozīmi un nepieciešamību
vai, gluži pretēji, neatbilstību ģimenes vērtībām, attīsta radošumu un māca
izzināt gan sevi, gan vairāk ieklausīties citos,” norāda psiholoģe Iveta
Aunīte.
Svētki kā ģimenes vērtību atspoguļojums
Runājot par svētkiem un to svinēšanu, būtiski akcentēt to
nozīmīgo lomu tieši ģimenes tradīciju un vērtību kontekstā. “Tradīcijas
atspoguļo mūsu vērtību sistēmu – kādus svētkus svinam, kāpēc mums tas ir tik
nozīmīgi un īpaši. Arī to, kurus svētkus nesvinam vai neatzīstam kā mūsu
ģimenei vai personībai saistošus. Svētki ir iemesls diskusijām, sarunām, kas
tad mums kā ģimenei ir svarīgi, par ko līksmojam un par ko nē. Svētku
tradīcijas, kas ieaudzinātas ģimenē, tiek mantotas no paaudzes paaudzē. Ja
bērniem jau kopš bērnības mācīsim svētkus radīt un svinēt, tad arī pieaugot
viņi spēs tos veiksmīgi ieviest savā ikdienā un nodot jau tālāk atkal nākamajām
paaudzēm,” norāda Iveta Aunīte.
Svētki attīsta radošumu un empātiju
Lielāku un mazāku svētku svinēšana ir veids, kā bērnos
attīstīt empātiju un rūpes par citiem cilvēkiem. “Lai kādam radītu svētkus, ir
jāpieliek zināmas pūles – jāizdomā, kā un kur svinēt, ko nopirkt, kādu dāvanu
sarūpēt. Tas savukārt attīsta radošumu un empātiju. Un pandēmijas laikā, kad
dažādas publiskās izklaides iespējas nav pieejamas, radošumam ir jo īpaši liela
loma, lai ballītes patiesi izdotos. Ir jāmāk svētkus sarūpēt pašiem, bez
ārējiem stimuliem. Arī bērns šādā veidā mācās pielāgoties esošajiem apstākļiem,
izklaidēt sevi pats un saredzēt, ka patiesībā īstai svētku sajūtai vajag tikai
nedaudz,” stāsta Iveta Aunīte.
Vienlaikus psiholoģe norāda uz bieži vien nevajadzīgo
ballīšu satura piesātinājumu, kad vecāki, labu gribot, patiesībā rada pretēju
efektu. “Pēdējos gados ļoti populāri ballītēs kļuvuši dažādi animatori. Vai
ballīte var izdoties, ja tajā nepiedalās animators? Protams! Tas gan prasīs
vairāk ieguldīties pašiem, bet arī bērniem jāmācās sevi izklaidēt, saskatīt
iespējas. Regulāra visa gatava pasniegšana uz paplātes, tajā skaitā svētku izplānošana
un bērnu nodarbināšana tajos pa minūtei, var rezultēties ar to, ka arī ikdienā
vecāki arvien vairāk saskarsies ar tādām frāzēm kā “man nav ko darīt”, “man ir
garlaicīgi”. Bērni ir ļoti radoši! Ļaujiet viņiem izpausties! Tāpēc es vienmēr
ieteiktu izvērtēt, vai šāda izklaide, stimuli no malas ir patiesi nepieciešami,
lai ballīte būtu izdevusies,” turpina Iveta Aunīte. “Jāatzīmē, ka valstī esošie
ierobežojumi, kā arī minimāls finansiālais ieguldījums var pat būt liels
ieguvums, ja runājam par svētku svinēšanu. Lai svētkus svinētu ar minimālu finansiālo
ieguldījumu, nepieciešams pielietot radošumu, izdomu. Sākot jau ar dāvanas
pagatavošanu, kas noteikti būs daudz sirsnīgāka, jo būsim tajā patiesi
ieguldījušies, beidzot ar telpas dekorēšanu.”
Svētkos koncentrējamies uz galveno
Lai arī kādi svētki tiktu svinēti, tos var ātri vien
sabojāt, ja aizmirstam par galveno un to, kāpēc vispār šos svētkus svinam. “Ja
tā ir dzimšanas diena – galvenajā lomā būs jubilārs, ja skolēnu brīvlaiks vai
liecību saņemšana – skolēni. Domājot par svētku noformējumu, aktivitātēm, dāvanām,
vienmēr jāpatur prātā, kas tad tie īsti ir par svētkiem un kam par godu svinam.
Nevaram pielāgot dāvanu vai sarīkot pasākumu, vadoties pēc savām sajūtām un
gaumes, ignorējot pasākuma mērķi vai konkrētā cilvēka personību un vajadzības.
Tāpēc ļoti svarīgi ir mācīties klausīties, novērot, jo laba svētku ballīte vai
izcila dāvana var izdoties tikai tad, ja pielāgojamies šo svētku galvenajam
iemeslam,” atklāj psiholoģe.
Tāpat Iveta aicina ņemt vērā, ka, piemēram, ja ģimenē kādam
no bērniem tiek svinēta dzimšanas diena un vienlaikus tajā pašā ģimenē ir vēl
kāds vai vairāki bērni vecumā līdz 10 gadiem, tad kaut ko simbolisku ieteicams
uzdāvināt arī pārējiem, ne tikai jubilāram. “Šāda attieksme bērnos veicina taisnīguma
principu. Un nē, tā nebūt nav lutināšana, bet gan rēķināšanās ar šo vecuma
posmu un tā īpatnībām. Šajā
vecuma posmā bērni nereti nesaprot, kāpēc vienam ir, bet otram nav.
Savukārt pusaudžu vecumā šī apziņa jau ir nostiprinājusies,” uzsver psiholoģe.
Tāpat ģimenēs, kurās ir vairāki bērni, svarīgi arī pielāgot
dāvanu vērtību, lai nesanāk tā, ka vienam ir vērtīgāka dāvana, bet otram –
mazāk vērtīga. Šāda nostāja ļoti svarīga, lai bērni justos vienlīdz novērtēti
un nerastos maldīgs priekšstats, ka kāds no bērniem tiek mīlēts un lutināts
vairāk.
Svētku svinēšana kā audzinoša un izglītojoša pieeja
Svētku radīšanai un svinēšanai, sākot no idejas līdz tās
īstenošanai, piemīt izglītojoša un izklaidējoša funkcija. “Telpas dekorēšana,
dāvanu meklēšana, karoga pacelšana mastā – tam visam piemīt arī izglītojoša un
audzinoša funkcija. Kāpēc valstī tiek atzīmētas piemiņas dienas, kas šajās
dienās noticis, kāpēc atzīmējam šos svētkus, kas jāņem vērā, lai svētki
izdotos, kā saplānot visu laikus? Arī no otras puses – spēt pateikt paldies par
svētkiem un ieguldītajām pūlēm, par dāvanām, arī tādām, ar kurām varbūt nav
trāpīts mērķī, bet cilvēks tomēr ir centies. Mēs mākam kritizēt, raukt degunu,
bet pateikt paldies ir daudz grūtāk. Un pateicību var mācīt arī caur svētkiem!
Jā, mazi bērni ir tieši savās emocijās, ne vienmēr tās spēj kontrolēt un ātri
vien var sabojāt dāvinātāja prieku, pasakot – fui, cik neglīta dāvana, ne tā
krāsa vai tamlīdzīgi. Tad nu vecākiem šādos gadījumos būtu jāatvainojas bērnu
vietā, lai mīkstinātu situāciju,” uzsver Iveta Aunīte.
Tāpat psiholoģe uzsver, cik svarīgi ir apzināties to, ka
varam atļauties arī atsevišķus svētkus nesvinēt, un vienlaikus būt tolerantiem
pret tiem, kuri tos izvēlas svinēt. “Piemēram, Valentīndiena vai Helovīni – ir
pavisam normāli, ja cilvēki šos svētkus izvēlas nesvinēt. Tā ir katra paša
izvēle, jo nereti mēs nemaz neaizdomājamies, ka patiesībā svētki vieniem var
būt svētki, bet kādam citam nē. Katrai ģimenei ir savi iemesli, tradīcijas,
vērtības, kāpēc viņi izvēlas radīt svētkus vai svinēt svētkus. Tas ir jāņem
vērā un jāciena. Tas pats attiecas uz citu tautu kultūru – mēs esam atšķirīgi,
un mums ir tiesības katram uz saviem svētkiem,” norāda psiholoģe.
Lai arī kādi svētki tiktu svinēti, ir būtiski atcerēties arī
lūgt palīdzību, ja tas nepieciešams. “Ir absolūti pieņemami dalīt pienākumus.
Kāds parūpējas par ielūgumiem, kāds cits par svētku noformējumu un galdu. Lai
nesanāk tā, ka beigu beigās organizators ir tik noguris, ka svētkus pats vairs
nespēj izbaudīt. Un es tiešām novēlu svētkus rast arī mazās lietās un
notikumos. Tas noteikti mūsu ikdienai piešķirs krāsas un emocijas!” aicina Iveta
Aunīte.
