Latvijas lauksaimnieku vidū satraukumu radījuši Eiropas Komisijas publicētie priekšlikumi nākamajam septiņgadu budžetam no 2013. līdz 2020. gadam.
Daudzi cerēja, ka lauksaimniecības budžeta dalītāji beidzot būs ievērojuši jaunāko Eiropas Savienības dalībvalstu vēlmi panākt lielāku izlīdzinājumu tiešajos maksājumos, tomēr cerības, kā arī pirms tam sniegtie Briseles solījumi nav piepildījušies.
Situācijā, kad lielajās Eiropas valstīs lauksaimnieki platību tiešajos maksājumos saņem 500 eiro un lielāku pabalstu par hektāra apstrādāšanu, Latvijas zemniekiem Komisija piedāvā atbalstu no līdzšinējiem 94 eiro palielināt līdz 144 eiro. Tātad palielinājums ir tikai 50 eiro.
Vajag vismaz 200 eiro par hektāruLatvijas zemkopības ministrs Jānis Dūklavs jau paguvis paziņot, ka tāds risinājums Latvijai nav pieņemams un uzskata, ka Briseles politiķi, pakļaujoties lielo dalībvalstu spiedienam, spēlē divkosīgu spēli.
Savukārt mūsu eiroparlamentārietis Ivars Godmanis skaidro, ka mazāks ir kļuvis arī kopējais Eiropas Savienības lauksaimniecības budžets un mierina, ka ievērojams samazinājums sagaida to valstu fermerus, kuri līdz šim saņēmuši pat 900 eiro lielu atbalstu.
“Ziemeļlatvija” vēlējās noskaidrot, kā šo situāciju vērtē ekonomiski spēcīgāko saimniecību īpašnieki mūspusē. Zemnieki ir pārliecināti, ka nevienlīdzība pastāvēs visu laiku. To labi pierāda nerimstošie strīdi par budžetu kopš Savienības pastāvēšanas. Tas nozīmē, ka mūsu valstij nepārtraukti jācīnās par taisnīgāku līdzekļu sadali. “Neviens labprātīgi no naudas nevēlas šķirties, bet tā ir tik, cik ir.
Kaut arī Latvijas prasības nav apmierinātas, plinti nevajag mest krūmos, bet jāturpina cīnīties par savām tiesībām. Kaut kāds progress tomēr ir panākts. Neticu, ka mums izdosies iegūt lielvalstu fermeriem līdzvērtīgu atbalstu, jo nozīme arī tam, vai valstī ir 40 vai divi miljoni iedzīvotāju. Taču vismaz 200 eiro par hektāru vajag panākt.
Ar mazāku summu būs grūti konkurēt tirgū. Domāju, ka jāievēro ne tikai ekonomiskie rādītāji, bet arī fakts, ka esam viena no dalībvalstīm. Ja jau esam Eiropas Savienībā, tad tās līderiem vajadzētu just arī pienākuma apziņu pret visām tās dalībniecēm,” spriež Jērcēnu pagasta zemnieku saimniecības “Dārznieki” īpašnieks Dainis Zuika.
Par to, ka Eiropā mūsu vēlmes nepiepildīsies kā pēc līdakas pavēles, pārliecināts arī Trikātas pagasta zemnieks Rihards Circenis. “Ar runām par taisnīgumu mēs to nepanāksim. Nauda ir svarīgāka. Lielvalstu līderiem jādomā par savu elektorātu nākamajās vēlēšanās un ne jau ar to, ka vēlētājiem samazinās finansējumu, viņi iegūs balsis.
Turklāt salīdzinājumā ar Latvijas kā dalībvalsts iemaksu lielumu un pretim iegūtajiem līdzekļiem mēs tomēr esam ieguvēji. Jautājums tikai, vai saņemto naudu protam gudri ieguldīt. Vai turpmāk maksāsim arī tiem, kuri savas platības vien appļauj, vai arī vairāk atbalstīsim produkcijas ražotājus.
Pēc manām domām, mums vispirms pašiem savas valsts iekšienē jāveic strukturālas izmaiņas, lai līdzekļu izlietojums būtu efektīvāks. Kas attiecas uz pašu Eiropas Savienības parlamentu, mūsu pārstāvjiem jāturpina meklēt diplomātiski ceļi Latvijas lauksaimnieku konkurētspējas palielināšanai,” saka R. Circenis.
Eiropai te ir noieta tirgusĒveles pagasta zemnieks Ivars Āboltiņš stāsta, ka ar šādu situāciju vajadzēja rēķināties, jau iestājoties Eiropas Savienībā. “Kad 2004. gadā mūsu valsti uzņēma Savienībā, jau tad man bija skaidrs, ka viss tiks pakļauts milzu vaļu – Eiropas, Amerikas, Ķīnas un Japānas un arābu valstu cīņai par ekonomisko varenību un noteicošo lomu tirgū.
Tas kļuva redzams arī sākumā, kad te ieradās dāņi ar savu PHARE programmu, runāja par palīdzību, bet patiesībā veica izlūkošanu, lai noskaidrotu savas iespējas. Visu lietu būtība ir tā, ka mēs Eiropas lielvalstis interesējam tikai kā jauns noieta tirgus. Uz to visu laiku ir vērsta lielāko dalībvalstu politika un mēs ar nemitīgu kompromisu pieņemšanu esam palikuši “jaņos”.
Priecājāmies, ka ir pieejami Eiropas Savienības struktūrfondi. Ņēmām zviedru bankās kredītus, ieguvām atbalstu un pirkām dārgu lielvalstu firmu tehniku, tas ir, ļāvām tām labi pelnīt. Vēlāk lielie procenti un finansiālie spaidi daudzus noveda līdz bankrotam. Tāda ir tā patiesība. Domāju, ka nevienlīdzīga situācija saglabāsies arī nākotnē, jo mūsu pārstāvji Eiropas Savienībā nespēs uzveikt tās milzīgo birokrātisko aparātu,” secina I. Āboltiņš.
Atliek vien šo cīņu par lielāku taisnīgumu uzskatīt par mūžīgu procesu un turpināt.
