Lai palielinātu savu peļņas daļu piena ceļā no ražošanas līdz patērētājam, Latvijas lauksaimnieki varētu apsvērt iespējas veidot mikropienotavas, savā blogā biznesa informācijas portālā “Nozare.lv” norāda žurnālists Juris Kaža.
“Skaidrības labad – rakstu kā āzis par dārzniecību vai drīzāk – kā āzis par piensaimniecību. Tomēr lēmumu izteikt savas pārdomas ietekmēja pāris lietas. Pirmkārt, nesen biju ASV, kur mana brāļa sens un labs draugs, kas daudzus gadus darbojās celtniecībā, ir nodibinājis tā saucamo mikrobrūvētavu (angliski – microbrewery),” stāsta žurnālists.
“Un jāatzīstas, ka par alus brūvēšanu zinu to, ko suns no pātariem. Bet vienlaikus zinu, ka ASV un citās valstīs mikrobrūži ir izvērsušies un labai gaumei un stilam pieder galdā likt kādu pareizi dzesētu “Johnny Down The Road Pale Ale” (“Jānīša ceļa galā alutiņu”, tā rupji tulkojot), ko ražo tikai pāris tūkstošu litru apjomā mēnesī. Ar vārdu sakot, mikroražošana ir iespējama.”
Otra lieta ir piensaimnieku sašutums par lēto piena iepirkuma cenu un relatīvi dārgo pienu lielveikalos, kur būtisku daļu uzcenojuma piena ceļā “no govs pupiem līdz bērnu mutēm” saņem starpnieki un pārstrādātāji.
“Ko darīt? Var vienkārši apiet šo piegādes ķēdi un gatavus piena produktus (tostarp nedaudz apstrādātu pienu, kādu piedāvā veikalos) ražot uz vienas laukos,” aicina Kaža.
Tā saucamās mikropienotavas (angliski – micro dairies) sākušas parādīties ārzemēs ar apstrādes kapacitāti, sākot no 100 litriem. Vienu šādu mikropienotavu piedāvā iegādāties par aptuveni 12 900 ASV dolāru (7056 latiem).
“Ja piensaimniekiem ir bijuši šķēršļi kooperēties un dibināt savas kooperatīvas pienotavas (un es kā āzis sīkumos nezinu, kas un kā bijis), tad mikropienotavas varētu atļauties vismaz vidēja lieluma viensētas.
Tā vietā, kā pludināt savu izslaukumu lieltirgotāju tīklos (vai arī gāzt grāvī, jo līgums pārtraukts), saimniecība “Badalejas” var ražot pienu ar savu zīmolu un to tirgot kaut vai tuvākajā pilsētiņā. Nu, vismaz teorētiski,” skaidro žurnālists.
