“Patiesībā visa Ziemupe ir jūras māja, jo iepriekšējais jūras krasts ir gājis gar Ventspils ceļa malu. Ziemupes ciems ir vienkārši “iemitinājies” jūras dibenā. Protams, jūra bija pirms tūkstošiem gadu, bet mēs dzīvojam tādā riktīgā smilšu bļodā. Līdz ar to dzīve Ziemupē ir diezgan skarba, jo augsne te ir nabadzīga un izaudzēt te kaut ko bija ļoti grūti. Ciems mazs, agrāk ziemupnieki gāja jūrā nevis tāpēc, lai zivis pārdotu, bet tāpēc, lai pašiem būtu ko ēst. Zivis sālīja, kaltēja uz ziemu. Tirgot zivis Ziemupē vienkārši nebija kam,” stāsta vietējā gide.
Padomju laikā jūrā iet aizliedza
Jūrā iešana notikusi līdz padomju laikam. “Ziemupe kā piekrastes ciems pēkšņi izrādījās liela Padomju Savienības robeža. Te bija slēgtā zona. Uz jūru varējam iet tikai noteiktā vietā noteiktā laika sprīdī. Jūras mala tika ecēta divās līnijās, gar jūras krastu staigāja robežsargi, kuri visiem pārbaudīja dokumentus. Zvejnieku laivas tika zvejniekiem atņemtas. Dažus gadus tās stāvēja, pēc tam sadedzināja. Vēlāk tur izauga kadiķi. Pirms 20 gadiem 2,4 hektāros auga 536 kadiķi. Tajos laikos kāds jau varēja izlūgties jūrā pēc tām zivīm, bet bija jāņem līdzi viens robežsargs. 1959. gadā iegāja jūrā beidzamā laiva, kurā bija divi zvejnieki un viens robežsargs. Viņi iegāja pēc zivīm, un bija traki labs loms.
Abonē digitālo saturu pirmajām 4 nedēļām par 0.99€*
Digitālā satura abonementiem būs pieeja unikālam izdevniecības saturam, kur tiks atspoguļoti notikumi un procesi vietējos novados. Raksti, intervijas, bilžu galerijas, video saturs, kā arī par 90% mazāk reklāmas.
*Cenas ir norādītas ar pirmā izmēģinājuma mēneša atlaidi. Pēc pirmajām četrām nedēļām atlaide vairāk nav aktīva.
