(Ceļojuma sākumu lasiet laikraksta 20. jūnija numurā)
Cillertāles Alpi ir kalnu masīvs Austrijā, bet tā pakājē gulst brīnišķīgā Cillertāles ieleja. Paši austrieši to nodēvējuši par skaistāko kalnu ieleju pasaulē. Un ceļotāji tiecas uz šo dailes un sirdsmiera zemi.
Mūsu tūristu autobuss klusi līkumo pa nevainojami gludu asfalta ceļu. Vērojam skatus aiz loga, kas gan vairāk atgādina skaistas pastkartes. Zaļie lēzeno kalnu pauguri kārtīgi appļauti, jo austrieši nevar būt izšķērdīgi ar zemi. Kalni ir viņu lauksaimniecības sastāvdaļa. Pie mums tādi pauguri sen būtu ieskaitīti ražošanai nepieejamās teritorijās, bet austrietis, ja kur nevarēs appļaut ar tehniku, bez šaubīšanās ņems rokās savu īskāta izkapti un nopļaus ar rokām līdz pēdējai priedītei mežmalā.
Ja reiz esam sākuši par lauksaimniecību, tad man izbrīnu radīja tas, ka govis te bauda visatļautību. Tās bariņos klejo, kur acis rāda, – plūc zālīti pagalmos, ceļmalās. Kā ar puķu dobēm? Nu, saimnieks pats vainīgs, ja nav savai puķu dobei sētiņu apkārt aplicis. Biju lieciniece arī visai amizantam skatam šajā sakarā. Paliels govju bariņš pusdienas atpūtai bija izvēlējies četrzvaigžņu viesnīcas piebraucamo pagalmu. Tā nu gotiņas tur guļ, gremo… un pļekā. Viesnīcai tuvojas glauna amerikāņu mašīnīte, bet, tavu postu, nav tīras vietiņas, ne kur piebraukt, ne kur izkāpt.
Taču austrieši par to neraizējas, jo lauksaimniecība ir tikpat svarīga nozare kā tūrisms.
Ielejas garums ir apmēram 30 kilometri. Cauri tai visā garumā kursē retro vilcieniņš, kura ātrums nepārsniedz 35 kilometrus stundā. Tas pietur pie ielejas ciemiem, lai ļaudis varētu nokļūt uz abām pilsētām, kas ir galapunktos. Tūristi, kas nopirkuši biļeti, var izkāpt jebkur un ar nākamo reisu ceļu turpināt uz vienu vai otru pusi. Arī mēs šo iespēju izmantojām, lai apskatītu izdaudzināto Tiroles mazpilsētiņu Maierhofeni. Kalni šo pilsētiņu gluži vai plaukstās paņēmuši un, šķiet, visi kalnu pļavu puķu lauki sabiruši uz māju balkoniem. Te ieraugām arī visai interesantu ceļa rādītāju, kurš informē, ka no šejienes līdz Rīgai ir 1369 kilometri.
Ja pie mums augusts ir īsts tūrisma mēnesis, tad šeit tā ir klusā sezona. Dzīve ir rimta, brīvi pieejami trošu vagoniņu pacēlāji, no kuriem var baudīt brīnišķīgus skatus gan uz kalniem, gan ieleju, gan Cilleras upes tecējumu. Sezona te sāksies ar pirmajiem sniegiem, jo tad visas slēpošanas trases un tām piegulošās viesnīcas ņirbēs no kalnu slēpotājiem.
Mūsu ceļš tālāk ved uz augstkalnu rajonu, lai skatītu Austrijas varenāko Krimlas ūdenskritumu. Kad autobuss jau “uzrāpies” tik augstu, ka mākoņi ar roku sasniedzami vai pat guļ aizā nedaudz zem mums, gide mūsu braucienu apstādina, lai iedotu nelielu fotopauzi. Skati brīnišķīgi!
Krimlas upe sāk savu gaitu augstā Tauerna ledājos un joņo pāri trim klinšu sliekšņiem, izšķīstot reizēm pilienu miljardos, kas rada miglu un varavīksni. Lai tiktu līdz ūdenskrituma sākumam, ir apmēram sešu stundu kāpums pa stāvu taku. Tur mēs nekāpām, jo arī lejpusē bija brīnišķīgi skati. Jaudīgākajā kaskādē nolīst 58 kubikmetri ūdens vienā sekundē. Kaskāžu garums ir apmēram 400 metru, un tas ir viens no garākajiem ūdenskritumiem Eiropā.
Nākamā ceļojuma diena mums sagādā pilnīgi cita veida pārsteigumu. Tā ir iespēja ielūkoties “Swarovski” kristālu pasaulē.
“Swarovski” uzņēmumu izveidoja Daniels Svarovskis. Viņš dzimis Čehijā, kur Bohēmija jau izsenis bija dēvēta par elitāru stikla apstrādes vietu. Tur Daniela tēvs bija stikla slīpētājs. No mazām dienām Daniels daudz laika pavadīja stikla rūpnīcā, kur aši pārtvēra stikla slīpēšanas prasmes.
1883. gadā Daniels Svarovskis nodibināja savu stikla slīpēšanas uzņēmumu, bet jau 1895. gadā to pārcēla uz Austrijas pilsētu Vatensu. Šis joprojām ir ģimenes bizness, kuru turpina pārņemt nākamās Svarovsku paaudzes. Šobrīd šis uzņēmums pazīstams visā pasaulē un ienes miljardiem eiro peļņu, jo viņu ražotos kristālus izmanto rotaslietās, aksesuāros, apavos, apģērbos un citur.
“Swarovski” kristāli nav dabas veidoti. Tie ir mākslīgie kristāli, kas satur stiklu, dabiskos minerālus, kvarca smiltis un svina piejaukumu. Tehnoloģija, kas šiem kristāliem liek līdzināties īstiem dimantiem, joprojām ir Svarovsku noslēpums.
1995. gadā Vatensā, netālu no Insbrukas, tika izveidots kristāla muzejs, kuru nosauca par “Swarovski” kristālu pasauli”, jo šis nav tikai muzeja apmeklējums. Tā ir kristālu, gaismas un mūzikas multimediāla izrāde.
Un te nu arī mēs stāvam pie šī zaļā milža, kurš sargā un glabā kristālu dārgumus savā pazemē. Milzis noraugās uz mums ar savām lielajām kristāla acīm, dižmanīgi izbāzis savu ūdens mēli.
Ieejot šai pazemes pasaulē, mūs apņem varavīkšņaina gaismas ņirboņa. Te ir gan kristāla baznīca, gan kristālos izrotāts zirga manekens, tīģeri un pūķi, kroņi, apkakles un aproces, diadēmas un kaklarotas, somiņas un kurpītes – itin viss no kristāla vai kristāliem apdarināts. Šeit redzamais nepakļaujas jebkādai aprakstīšanai – tas vienkārši jāredz.
Un tad iznākam plašā zālē, kas ir kristālu izstrādājumu veikals. Jāteic, cenas nebūt nebija kosmiskas, un kaut ko sevis rotāšanai varējām arī nopirkt.
_____________________________
Šādu patiešām skaistu un iespaidiem ietilpīgu ceļojumu mums bija sagādājusi tūrisma firma “Balt-go”, lai ar kalnu enerģiju uzlādēti varētu atgriezties savā balto bērzu zemītē.
— Lonija Kurpniece
