FOTO: NO PERSONĪGĀ ARHĪVA
Reizi mēnesī biedrības “Latvijas Sarkanais Krusts” (LSK) Vidzemes komitejas Sociālās aprūpes centrā (SAC) “Valka” var satikt kanisterapeiti Ingu Vīksnu kopā ar savu pavadoni – sunīti, kurš iepriecina ar savu klātbūtni, rada pozitīvas emocijas un sniedz saskarsmes iespējas aprūpes iestādē mītošajiem.
Kā stāsta I. Vīksna, Valkā viņi viesojas reizi mēnesī. Te aizvadītas jau pirmās nodarbības, iepazinušies ar aprūpes centrā mītošajiem, kuriem būtu interese un vēlme par šādu pakalpojumu. “Šī ir otrā aprūpes iestāde, ar kuru mēs sadarbojamies, kur dodamies tikties ar senioriem. Mums ir sadarbība ar biedrības “Latvijas Sarkanais Krusts” sociālās aprūpes centru “Seda”. Uzzinot, ka mēs regulāri viesojamies Sedā, kur organizējam nodarbības, arī Valkas aprūpes iestādes vadība bija ieinteresēta sniegt saviem aprūpes nama iemītniekiem šādu pakalpojumu un mani uzrunāja. Labprāt piekritu,” stāsta I. Vīksna un uzsver, ka psihiskā veselība ir kļuvusi par vienu no aktuālākajiem sabiedrības veselības jautājumiem un arvien lielāku lomu tās stiprināšanā ieņem kanisterapija – terapija ar suņu līdzdalību.
Aprūpes iestādes darbinieki, redzot senioru pozitīvās emocijas, novērtē, ka šāds pakalpojums ir nepieciešams klientiem, arī ikdienas prasmju uzlabošanai un ikdienas dažādošanai.
“Mūsu seniori ļoti priecājas un paver sirds kambarīti, kas, iespējams, sen klusībā skumis. Inga pie mums ciemojās ar diviem bezgala jaukiem, pozitīviem un enerģiskiem sunīšiem, kuri ar pozitīvismu uzlādēja gan darbiniekus, gan aprūpes iestādes iemītniekus,” saka Sandra Strazdiņa, SAC “Valka” vadītāja.
Nodibina kontaktu
I. Vīksnas sabiedrotie ir Kavaliera karaļa Čārlza spanieli Džons Džoij un Pentagons Pīts. Džoij par sunikanisterapeitu kļuva pirms sešiem gadiem. Savukārt Pīts vēl tikai apgūst prasmes un mācās par tādu kļūt. Tā teikt – šobrīd cītīgi mācās un ņem piemēru no Džoij.
“Pirmajā reizē aprūpes centrā Valkā mums visiem bija iepazīšanās. Tad man līdzi bija abi suņi. Paviesojāmies katrā istabiņā, tikāmies ar visiem pansionāta iemītniekiem, tostarp tiem, kuri piesaistīti gultai. Lielākoties seniori mūs uzņēma ar prieku, pozitīvām emocijām, vēlējās suņus glaudīt, samīļot. Tās ir ļoti lielas emocijas, cilvēki ir priecīgi, ka pie viņiem aizbrauc ciemos, ka kāds viņus uzrunā un dod vēl šādu iespēju – pavadīt laiku kopā ar sunīti. Katru cilvēku suns izjūt savādāk, pie katra cilvēka viņš pieiet savādāk. Pie kāda uzreiz ielec gultā, pieglaužas klāt, kādam nolaiza kājas vai seju. Daļai senioru tikšanās atsauc atmiņā laikus ar piedzīvojumu mirkļiem, kad pašiem mājās ir bijis kāds mājdzīvnieks. Man jāsaka godīgi – no visas iestādes daudzajiem iemītniekiem bija arī daži tādi, kas nevēlējās kontaktu ar suni, paužot savu pretreakciju. Arī tas ir pilnīgi normāli, jo katram dzīvē ir bijusi sava pieredze un kādam var vienkārši nepatikt suņi. Otrajā reizē uz pansionātu devos tikai ar Džoij, bet nākamajā, visticamāk, braukšu pie viņiem ciemos ar Pītu. Un tā uz maiņām,” skaidro I. Vīksna un uzsver, ka tā ir darba dalīšana ar mērķi samazināt slodzi vienam sunim. Pīts nākot no tās pašas suņu audzētavas, no kurienes nācis Džoij, un principā viņi abi ir brāļi. “Arī paši suņi-kanisterapeiti, tiekoties ar cilvēkiem, uzņem daudz dažādu emociju. Lai to visu varētu pārstrādāt, viņiem ir jādod pietiekams laiks atpūtai un enerģijas atjaunošanai. Tieši tāpat kā cilvēkiem, arī suņiem ir vajadzīga pilnvērtīga atpūta. Vēl jo vairāk tāpēc, ka pirms kāda laika Džoij atklājās kāda veselības kaite un tātad par viņu jātur lielāka rūpe,” uzsver Inga.
Viņa atklāj, ka pirmajās tikšanās reizēs saprasts arī tas, kādā secībā jebšu pēc kāda grafika tiks sadalīti aprūpes iestādes iemītnieki, lai katram no viņiem varētu veltīt pienācīgu laiku nodarbībai, kas tiek plānotas pēc senioru varēšanas. Proti, jau nākamajā reizē sekos praktiskas darbības, kā, piemēram, darbošanās ar suņa aukliņu, kur jāsprauž knaģīši, vai senioram jāmēģina aizkabināt kakla siksniņu, jāķemmē suns un tamlīdzīgi, tādējādi attīstot roku veiklību, uzturot praktiskās iemaņas.
“Jebkurai nodarbībai ir jābūt konkrētam mērķim un iepriekš sagatavotam plānam,” viņa pamato un uzsver, ka terapija ar suni ir plānveidīgs, ārstniecisks process. Terapijas norise, iesaistot suni kā tiešās komunikācijas palīgu-terapeitu, tiek organizēta kā īpašs vingrinājumu komplekss. Nodarbības fokusējas uz klienta fizisko, psihoemocionālo un komunikatīvo spēju uzlabošanu.
“Nodarbība parasti ilgst pusstundu. Sedas pansionātā ir kāds kungs, kurš visu laiku vēlas suni turēt klēpī, to glauda un bužina. Mēs daudz sarunājamies, un tikšanās laiks paskrien nemanot. Un šiem cilvēkiem viss paliek prātā, viņi ir vērīgi. Piemēram, kāds no klientiem ir neredzīgs, viņš šo nodarbību uztver ar citām maņām un man saka: šis ir cits sunītis, pagājušajā reizē bija cits. Jā, taisnība, es viņam saku – otrs sunītis ir mājās, šodien ir cits. Tas vien nozīmē to, ka ar šādiem cilvēkiem komunikācija noris pilnīgi citā līmenī,” pieredzē dalās kanisterapeite.
Ceļš līdz kanisterapijai
I. Vīksna uzsver, ka suņa ceļš uz kanisterapiju sākas jau no kucēna vecuma. Katrs sunītis nevar būt kanisterapeits. Lai suns varētu darboties kanisterapijā, viņam jābūt ar augstu intelektu, paklausīgam, mierīgam, ar līdzsvarotu nervu sistēmu. Vēl svarīgi – tam jābūt viegli apmācāmam un apķērīgam.
“Kavalieri šim darbiņam ļoti labi der. Viņi ir īsteni ģimenes suņi, kuri ļoti pieķeras ģimenes iemītniekiem. Viņi ir viegli apmācāmi, tāpēc tiem viegli iemācīt pamata komandas. Viņi lieliski sapratīs saimnieka vēlmes un ar prieku sadarbosies,” suņu raksturu pavērojusi I. Vīksna.
Lai suns varētu nest kanisterapeita godu, tam obligāti reizi gadā jākārto kanisterapijas eksāmens, kas nebūt nav vienkāršs. Tas sastāv no divām daļām – vispārīgās un specializētās. Vispārīgajā daļā pārbauda suņa paklausību, sadarbību ar saimnieku, suņa fizisko stāvokli, kā arī socializēšanās prasmes un tamlīdzīgus aspektus. Specializētajā daļā suns tiek pārbaudīts nestandarta situācijās. Tiek saprasts, kāda ir tā noturība, reakcija uz dažādām provokatīvām situācijām, kontakts ar ratiņkrēslā sēdošu cilvēku, kontakts ar guļošu klientu, reakcija uz medicīnisko aprīkojumu, smaržām vai smakām un dažādām citām ikdienišķām situācijām.
I. Vīksna par kanisterapijas speciālisti kļuva tad, kad Džoij bija saņēmis jau divus kanisterapijas sertifikātus. “Laika gaitā apguvu nepieciešamās prasmes. Vēroju citu nodarbības, kā arī braukāju uz kanisterapijas eksāmeniem, kur sekoju līdzi un mācījos, kā man tas viss varētu noderēt praksē. Tie bija priekšzīmīgi paraugdemonstrējumi, no kuriem iegūt jaunas zināšanas, paplašināt redzesloku. Valmierā daudziem ir zināma kanisterapeite, kinoloģe Ingūna Tihomirova, kura tajā laikā rīkoja apmācības. Pieteicos arī es un tā vairāk uzzināju par kanisterapijas speciālista darbu,” Inga saka un atklāj, ka pamazām krājusi zināšanas un pieredzi, lai tas viss pamatīgi nogulsnētos. Jutusi lielu atbildību pret veicamo darbu, tāpēc nodarbības sākusi vadīt divus gadus pēc kanisterapeita sertifikāta iegūšanas. Proti, kanisterapijai nopietni pievērsusies, piedāvājot savus pakalpojumus, pirms vairāk nekā trīs gadiem.
Atver savu kanisterapijas studiju
I. Vīksna dzīvo Liepā, Cēsu novadā, bet ikdienas darba gaitas viņai aizrit Valmierā. Viņa strādā Valmieras SOS bērnu ciematā par jauniešu aprūpes speciālisti. Tieši Valmierā viņa ir piepildījusi sapni par savu kanisterapijas studiju. 2023. gada 1. novembrī viņa atklāja savu kanisstudiju “Radošumam un mieram”, kur vada kanisterapijas (terapijas ar suni) nodarbības bērniem.
Kā pati saka, viņa ir daudzpusīga personība. Laika gaitā apmeklējusi dažādas apmācības, kursus, tādējādi paaugstinot profesionālās kompetences, kur roku rokā sociālās prasmes mijas ar pedagoģisko darbu. Inga uzsver, ka dažādas apmācības, iegūtās zināšanas un prasmes noder arī kanisterapijas nodarbībās, tiekoties gan ar bērniem, gan senioriem.
Kanisstudija “Radošumam un mieram” atrodas Ainažu ielā 6 Valmierā. Sociālajā medijā “Facebook”, meklējot “Kanisstudija Radošumam un Mieram”, var atrast, kā sazināties ar pašu Ingu, kā arī uzzināt sīkāku informāciju par kanisterapijas nodarbībām. Viņa ir jau otrā kanisterapijas speciāliste Latvijā, kura uzņem pie sevis studijā. “Sava kanisterapijas studija bija mans sapnis, un tas ir piepildījies. Šeit visu esmu iekārtojusi tā, lai man un suņiem ir ērti un patīkami strādāt, lai apmeklētājiem ir patīkami, mierīgi, interesanti šeit uzturēties. Nodarbību apmeklētāju vidū ir bērni no Cēsīm un no citām vietām Vidzemes reģionā,” teic Inga.
