Piektdien, 23. augustā, apritēs 35 gadi, kopš, demonstrējot vienotību un alkas pēc brīvības, divi miljoni cilvēku no Latvijas, Igaunijas un Lietuvas sadevās rokās un uz 15 minūtēm izveidoja 600 kilometru garu dzīvo ķēdi. Tā savienoja visas trīs Baltijas valstu galvaspilsētas – Viļņu, Rīgu un Tallinu. Šajā miermīlīgajā akcijā piedalījās arī toreizējā Valkas rajona iedzīvotāji. Diemžēl, izpētot šīs nedēļas Valkas novada pasākumu kalendāru, atklājas, ka netiks organizēts neviens piemiņas pasākums vai izstāde, kas atgādinātu par šo pat pasaules mērogā unikālo akciju.
Jāatzīst, ka pirms 35 gadiem notikušais daudziem atmiņās palicis kā nozīmīgs un vēsturisks notikums. Taču, ja jāstāsta kas konkrēts, atmiņas ir pabalējušas. Jāņem vērā, ka daudzi no “Baltijas ceļa” dalībniekiem jau ir cienījamā vecumā. Daudzi atceras tikai īpašās sajūtas, bet stāstīt par to nepiekrīt. Taču “Ziemeļlatvija” sazinājās ar 77 gadus veco vijciemieti Skaidrīti Melbārdi (viņu sarunai ieteica toreizējais Vijciema pamatskolas direktors, “Baltijas ceļa” dalībnieks Vilnis Vilguts – redakcijas piebilde).
Tolaik, 1989. gadā, kad notika “Baltijas ceļa” akcija, S. Melbārde padomju saimniecībā “Vijciems” strādāja par dispečeri. Līdz ar to viņa bija viena no tām, kura organizēja nokļūšanu ne tikai uz vietu, kur vijciemiešiem bija jāstāv “Baltijas ceļā”, bet arī organizēja transportu uz 1991. gada janvāra barikādēm Rīgā. Telefona sarunā Skaidrīte stāsta, ka, lai piedalītos “Baltijas ceļā”, vairums vijciemiešu braukuši ar saviem personīgajiem transportlīdzekļiem.
“Tolaik neviens īpaši nebija jāaicina vai jāpārliecina par piedalīšanos “Baltijas ceļā”. Vijciemieši atbalstīja Latvijas neatkarības atgūšanu, bija arī aktīvi Latvijas Tautas frontes dalībnieki. Vijciemā plīvoja Latvijas brīvvalsts karogs. Skatoties ziņu pārraides, atmiņā palicis skats, filmēts no augšas, kurā redzama garum gara cilvēku rinda, kas sadevušies rokās. Tas skats man spilgti palicis prātā, kā cilvēki stāvēja roku rokā,” atceras pensionāre. Viņa apņēmīgi atzīst, ja vien tagad notiktu “Baltijas ceļš” un ja vien ļautu veselība, noteikti brauktu un piedalītos. Tolaik viņai tas gājis secen, jo mājās uz gultas gulējis un slimojis vīrs. Sieva viņu kopusi, sekojot līdzi visiem notikumiem un palīdzot organizēt transportu.
“Tolaik latvieši bija pilni ar entuziasmu, ne tikai dodoties uz “Baltijas ceļu”, bet arī atbalstot tos, kuri stāvēja uz barikādēm. Cilvēki nesavtīgi cits citu atbalstīja, smērēja sviestmaizes un vārīja karstu tēju. Tolaik es arī biju Rīgā, jo vīrs gulēja slimnīcā. Braucu pie radinieces, kura dzīvoja pie Deglava tilta. Man nebija ne mazāko baiļu. Taču, skatoties “Panorāmu” par apšaudi Bastejkalnā, tad gan man kājas sāka drebēt. Nākamajā rītā braucu uz Centrāltirgu, lai nopirktu dakterim puķes. Tad man ar palika bail, jo, ejot cauri Gaļas paviljonam, redzēju krievu karavīrus ar automātiem. No turienes ar steigu bēgu ārā,” atceras vijciemiete. Viņa uzskata, ka par “Baltijas ceļu” un 1991. gada janvāra barikādēm jaunajai paaudzei jāstāsta pēc iespējas vairāk.
“Viņi jau nezina tā laika notikumus. Tā bija Latvijas Trešā atmoda. Mums, vecākajai paaudzei, ir jāstāsta. Diemžēl daudzu, kuri atbalstīja Latvijas neatkarību, vairs nav starp mums – dzīvajiem. Tie, kuri palikuši, noveco, un atmiņas pabalē,” atzīst S. Melbārde.
Jāpiebilst, ka Valkas novadpētniecības muzeja krājumā ir reģionālā laikraksta “Ziemeļlatvija” (tolaik “Darba Karogs” un “Mūsu Zeme”) fotogrāfa un žurnālista, 2024. gada janvārī mūžībā aizsauktā Alda Māra Dubļāna melnbalto foto negatīvu kolekcija “Latvijas valstiskuma atjaunošanas hronika (1988.–1991.)”. Tie ir 679 fotofilmu kadri par Latvijas Trešās atmodas laika spilgtākajiem notikumiem, kas mūs tuvināja 1990. gada 4. maija Latvijas PSR Augstākās Padomes deklarācijai “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”. A. M. Dubļāns uzskatāms par Atmodas laika norišu vispusīgāko hronistu Valkas novadā. Viņš piedalījies daudzos nozīmīgos Atmodas laika notikumos, bijis viens no diviem lauku fotokorespondentiem (otrs – fotogrāfs Dainis Kārkluvalks no Talsiem), kuri bija tiesīgi fotografēt Latvijas PSR 12. sasaukuma Augstākās Padomes 1. sesijā Rīgā 1990. gada 3.–4. maijā.
uzziņai
Kāds bija “Baltijas ceļa” iemesls?
• 1940. gadā Padomju Savienība, iepriekš vienojoties ar nacistisko Vāciju par Eiropas sadali, okupēja Baltijas valstis. Vienošanās jeb Molotova-Ribentropa pakts tika parakstīts 1939. gada 23. augustā Maskavā un bija pilnīgi slepens.
• 20. gadsimta 80. gadu beigās Molotova-Ribentropa pakta sekas Baltijas valstīs joprojām bija smagi jūtamas, tomēr PSRS joprojām noliedza pakta eksistenci, apgalvojot, ka Baltijas valstis Padomju Savienībā iestājās brīvprātīgi.
• 1989. gada 23. augustā, piecdesmitajā pakta parakstīšanas gadadienā, visu trīs Baltijas valstu iedzīvotāji pieprasīja atzīt Molotova-Ribentropa pakta parakstīšanas faktu un nekavējoties atjaunot Baltijas valstu neatkarību.
• Lielākais “Baltijas ceļa” sasniegums bija PSRS piekāpšanās Baltijas valstu iedzīvotāju protesta akcijas priekšā un savu pagātnes noziegumu atzīšana. PSRS beidzot atzina Molotova-Ribentropa pakta parakstīšanas faktu un pasludināja to par spēkā neesošu. Tas bija pirmais solis uz visu trīs Baltijas valstu neatkarības atjaunošanu.
