Viņi sevi piesaka kā komandu – piedzīvojumu meklētājus, stereotipu lauzējus, apņēmīgus jauniešus, kuru galvenais mērķis ir izglītot un attīstīt citus vienaudžus, paverot durvis uz pavisam jaunu pasauli, kurā mācīšanās var būt ļoti aizraujoša, ceļošana lēta un grūtības – tikai kārtējais izaicinājums.
Viņi ir “FISOM”, un viņu komandas sākums 2019. gadā ir meklējams pie valcēniešu novadnieka 23 gadus vecā Matīsa Dālberga. Matīsa darba spējas, aizrautība pret ceļošanu un jaunām zināšanām un pašaizliedzība attiecībā uz jauniešu izaugsmi ir novedusi pie Latvijā līdz šim nebijuša projekta izveides, pie zīmola FISOM, pie “Fisom” braucieniem, kuros pasauli ar autobusiem vai lidmašīnām apceļojuši daudzi simti pusaudžu un jauniešu vecumā no 13 līdz 30 gadiem.
Tieši Matīss Dālbergs ir nodibinājis un vada tūrisma aģentūru “Fisom” un labdarības organizāciju “Fisom jauniešu atbalsta fonds”, taču tas nav viss, ko viņš dara. Matīss ir mentors jeb atbalsta persona Latvijas Samariešu apvienības sociālās rehabilitācijas programmā “Palēciens”, kur strādā ar sociālā riska jauniešiem. Vēl viņš palīdz ar starptautisku konferenču un semināru organizēšanas uzņēmumu “Confinn” un iepazīstas ar pasaules mērogā svarīgiem cilvēkiem. Šobrīd iegūst trešo profesionālo izglītību, studējot Latvijas Universitātes P. Stradiņa medicīnas koledžā programmu “Sociālā rehabilitācija”.
Matīss neslēpj, ka sevi vienmēr uzskatījis par ambiciozu. Savu pirmo uzņēmumu viņš nodibināja 18 gadu vecumā. Taču Matīsa ambīcijas iet roku rokā ar vēlmi palīdzēt citiem jauniešiem, dalīties ar viņiem pieredzē un pasaules redzējumā. Ne velti “Fisom” devīze ir – “Ceļojot iepazīsti sevi un pasauli sev apkārt”.
Vislabāk cilvēku pazīst tie, kuri ar viņu kopā apēduši pudu sāls, un “FISOM” komanda par Matīsu Dālbergu saka, – Matīss ir definīcija vārdam “uzdrīkstēšanās”. Ja FISOM tiek dēvēta par sapņu banku, tad Matīss ir ideju ģenerators. Pats sevi viņš definē ne tikai kā Latvijas, bet arī pasaules pilsoni, tādēļ visa pasaule ir viņa mājas un sapņi – tikai kārtējais izaicinājums.
Personīgi es Matīsu esmu iepazinusi vien pavisam nedaudz, saistībā ar šo interviju, bet ar to pietiek, lai varētu teikt, – Matīss ir cilvēks, kurš iedvesmo, pat ja ne varbūt uz konkrētu rīcību, tad uz domām, ka viss ir iespējams, bet tikai tad, ja tu rīkojies un maini savu redzesleņķi uz apkārt notiekošo. Izlasiet! Ir vērts Matīsā ieklausīties neatkarīgi no tā, vai esat jaunietis, piederat vidējai paaudzei vai senioriem.
Sarunu sākām ar to, ka pēc Valkas Jāņa Cimzes ģimnāzijas absolvēšanas Matīss sāka studēt Ekonomikas un kultūras augstskolā studiju programmu “Kultūras vadība” un paralēli studijām 18 gadu vecumā atvēra savu pirmo uzņēmumu – mākslas studiju (šajā augstskolā Matīss studēja arī biznesa ekonomiku).
Matīss Dālbergs: – Iespaidojos no studijas “Joy”, kurā darbojos četrus gadus: gan dziedāju, gan dejoju hiphopu (Marinas Jerjominas radošā studija “Joy” darbojas Igaunijas pilsētā Valgā un sniedz iespēju bērniem un jauniešiem apzināties sevi, mācoties meistarklasēs vokālu un deju – redakcijas piezīme). Iedvesmojoties no “Joy”, Rīgā atvēru mākslas studiju “S’eLaVi”, lai jaunieši varētu līdzīgi man mainīties, iepazīstot sevi gan uz skatuves, gan tālāk konkursos. Studija ar trijām filiālēm darbojās nepilnu gadu. Sadarbojāmies ar Latvijā zināmiem māksliniekiem, horeogrāfiem, aktieriem, kuri pasniedza aktiermeistarības pamatus un runas mākslas nodarbības. Taču es to visu apstādināju, saprotot, ka tā nav mana joma. Mans primārais mērķis, kas man patīk un ko es daru, ir tūrisms. Sāku izstrādāt tūrisma braucienus uz Bosniju un Hercegovinu, Šveici, Spāniju, citām valstīm. Kur tikai nebraucām! Tad sapratu, ka man īsti nepatīk to darīt pasūtījuma veidā. Nodibināju savu uzņēmumu un sāku darboties ar “Fisom” braucieniem. Nodibināju arī pilotprojektu “Nākotnes izaicinājums”, testējām vairākus projektus, tajā skaitā labdarības kafejnīcas, konferenču un semināru organizēšanu un jauniešu tūrisma projektus. Vecrīgā atvēru kafejnīcu “Kultūrtelpa” un labdarības kafejnīcu Jūrmalā. Tomēr tieši jauniešu tūrisms bija nozare, kas ieguva vislielāko atsaucību, un nolēmu to attīstīt tālāk. Tūrisma aģentūru “Fisom” nodibināju 2021. gada martā.
– Mani iespaidoja tas, ko nesen teicāt intervijā “Delfi.lv”. “Saprotu, ka ar iespējām, ko man devuši vecāki, es varu diezgan daudz dot citiem jauniešiem.” Par ko esat pateicīgs saviem vecākiem?
– Vecāki, it īpaši mamma, man ir daudz devuši ar ceļojumiem, caur tiem paverot man citu perspektīvu. Mans pirmais ceļojums, ja nemaldos, deviņu gadu vecumā bija uz Ēģipti, kur pavadījām mēnesi. Noīrējām dzīvokli un iejutāmies vietējo ādā. Kopš tā laika mēs ar vecākiem, pārsvarā ar mammu, regulāri ceļojam. Tas mani ir mainījis un devis ticību sev, ticību, ka ceļot var jebkurš. Mums nebija daudz finanšu. Mēs krājām, ekonomējām, izvirzījām mērķi ceļot un mērķtiecīgi gājām uz šo mērķi, devāmies pasaulē. Un caur šo ticību sev es jūtos droši pasaulē neatkarīgi no tā, kurā pasaules malā atrodos, vai tā būtu Singapūra, Malaizija, Ēģipte vai kāda valsts tepat Eiropā. Salīdzinoši nesen bijām Kubā, dzīvojām tur mēnesi. Tagad ar mammu plānojam lielāku ceļojumu uz Dienvidameriku.
– Uzsvērāt, ka ceļot var arī tad, ja naudas nav daudz. Kā to var izdarīt?
– Mēs paši meklējam aviobiļetes, katru dienu sekojam līdzi aviobiļešu cenām, skatāmies, kad tās ir lētākās. Paši meklējam lētākas viesnīcas vai apartamentus. Caur “Facebook” grupām uzklausām cilvēku viedokļus, kuri zina, kā attiecīgajā valstī ieekonomēt naudu. Ļoti daudz esam dzīvojuši apartamentos, jo tur ir iespēja pašiem pagatavot ēdienu. Tas ir lētāk, nekā ēst kafejnīcās. Ceļošanai nav nepieciešama liela nauda. Pat ja alga, mēneša ienākumi un izdevumi neiekļauj finanses ceļošanai, vienmēr ir iespēja. Var atrast, kur ietaupīt, piemēram, tik bieži neejot uz teātra izrādēm vai iepērkoties lietoto apģērbu veikalos. Mūsu ģimenē bija mērķis katram priekš sevis sakrāt naudu ceļojumam. Kad mācījos Valkā, vasarā braucu uz mežu lasīt mellenes pārdošanai, tirgoju ogas, strādāju Valkas kafejnīcā “Rozmarīns” par oficiantu. Tas, ko vēlos dot citiem jauniešiem, vedot viņus “Fisom” braucienos, ir sapratne, ka ceļot var pa lētām naudām, nav obligāti jābūt no turīgas ģimenes, lai varētu apceļot visu pasauli un mainīt skatu uz iespējām.
– Tas ir stāsts par citu pasaules redzējumu, par redzesleņķa paplašināšanu?
– Protams. Ko nozīmē ceļot manā izpratnē? Es ceļoju pa pasauli un iepazīstu cilvēkus, un cilvēki ir tā lielākā vērtība. Protams, Latvija ir manas mājas, kur gribu atgriezties, kur dzīvo mana ģimene, bet, ja tev ir paziņas un draugi ārzemēs, tā ir sajūta, ka tevi arī kaut kur citur kāds gaida. Un iepazīstot vietējo kultūru, vietējos cilvēkus, viņu skatu uz iespējām, tev rodas ticība, ka esam kas vairāk.
– Esat arī nodibinājis un vadāt labdarības organizāciju “Fisom jauniešu atbalsta fonds”, lai palīdzētu ceļot tiem jauniešiem, kuri nevar to atļauties, pat ja gribētu. No kā jums šī vēlme palīdzēt citiem?
– Kad mācījos Valkas Jāņa Cimzes ģimnāzijā, skolā bija dažādi jaunieši, gan no ļoti turīgām ģimenēm, gan tādi, kuriem bija smagi sadzīves apstākļi un kuriem bija grūti nodrošināt trīs maltītes dienā. Ikdienā esot kopā un komunicējot ar klasesbiedriem, sapratu, ka mērķauditorija, ar kuru vēlos strādāt, ir vecumā no 16 līdz 20 gadiem, kad jaunietis vēl ir sava ceļa meklējumos. Te gan jāpiebilst, ka cilvēks visu mūžu var būt sava ceļa meklējumos un vienmēr cenšas attīstīties, bet attiecībā uz jauniešiem es domāju profesionālo izaugsmi, viņu pirmos soļus šajā ziņā.
– Kā “Fisom jauniešu atbalsta fonds” palīdz? Kā jaunieši uz šo palīdzību var pretendēt?
– Caur jauniešu atbalsta fondu izstrādājam projektu un skatāmies, kādu daļu no dalības maksas varam veltīt, lai “Fisom” braucieniem varētu pievienoties jaunieši, kuriem apstākļi to neatļauj. Viņi var uzrakstīt mums motivācijas vēstuli un pastāstīt par situāciju. Mēs izskatām katru, bet pārsvarā atbalstām jauniešus no krīzes centriem vai no bērnunamiem. Taču palīdzam arī tad, ja redzam, ka jaunietis ir gatavs kaut ko darīt pats, lai mainītos.
– Iepriekšējās intervijās esat norādījis, ka FISOM ir saīsinājums izteicienam “Freedom is a state of mind” (Brīvība ir prāta stāvoklis). Kā jūs to redzat?
– Šis nosaukums man radās, kad sāku studēt Ekonomikas un kultūras augstskolā un tikos ar daudz jauniem cilvēkiem, pārsvarā mūziķiem, aktieriem, komponistiem un citām radošām personībām un stāstīju viņiem par savām iecerēm. Pirmais, kuram izstāstīju par “Fisom” ideju, bija Raimonds Pauls. Mākslinieki man teica – “Ja tu vēlies, tu vari sasniegt visu”. Šos vārdus jau biju dzirdējis no saviem vecākiem, draugiem, paziņām. Ja cilvēks vēlas, viņš var sasniegt visu, un savā būtībā tā brīvība ir šis prāta stāvoklis. Tas, ka mēs apzināmies, – ja mēs kaut ko ļoti gribam un meklējam atbalstu, mēs varam izdarīt daudz.
– Vai ikdienā tomēr nav tā, ka dažādu apstākļu dēļ cilvēkus ierobežo viņu domas, – “es nevarēšu, man nesanāks”?
– Tur jau tā problēma. Mēs uzliekam paši sev virsū kaut kādu kasti, no kuras nevaram izkāpt – sak, tas nav paredzēts mums, un tad dzīvojam tajā pārliecībā. Taču projekti, kurus esmu līdz šim īstenojis un kurus tālāk plānojam īstenot, apliecina, ka sanāk, ja vien grib. Galvenais ir ticēt, galvenais ir ambīcijas un galvenais ir doties uz mērķi mērķtiecīgi, katru dienu pa mazam solītim, bet uz priekšu!
– Kāpēc sākāt studēt par sociālo rehabilitētāju? Jums ir jauni mērķi?
– Pašreiz strādāju par mentoru jeb atbalsta personu sociālās rehabilitācijas programmā “Palēciens” Latvijas Samariešu apvienībā (“Palēciens” strādā ar sociālā riska jauniešiem vecumā no 13 līdz 18 gadiem, lai sekmētu pozitīvu sociālo prasmju attīstību, programmā jaunieši tiek iekļauti ar Rīgas Sociālā dienesta nosūtījumu – redakcijas piezīme). Sociālā rehabilitācija, ko apgūstu, man ir nepieciešama kvalifikācijas celšanai darbā Samariešu apvienībā, strādājot kā mentoram ar jauniešiem, kuri saskaras ar nopietnām problēmām, dažādām atkarībām, suicidālām domām un apstākļiem ģimenē, kur pārsvarā cieš no vardarbības. Šobrīd esmu mentors četriem jauniešiem, ar viņiem man ir individuālas kontaktstundas. Esmu viņiem sasniedzams 24/7 režīmā.
– Ko tas nozīmē?
– Ir konkrēti mērķi un uzdevumi, kas jāīsteno. Katru mēnesi izvirzām kādu mērķi, piemēram, dusmu savaldīšanu. Sastādām rīcības plānu, kā rīkoties dažādās situācijās. Ņemam palīgā psihologu, citas Samariešu apvienības atbalsta grupas. Es kā mentors cenšos jaunietim palīdzēt tikt galā ar tā brīža problēmām. Viena no tām – pandēmijas apstākļos jaunieši kļūst arvien intravertāki, arvien vairāk laika pavada mobilajā telefonā. Dzīvošana digitālajā vidē viņus attur no komunikācijas un rada agresiju. Cik esmu novērojis, tiklīdz jaunietim rodas nepieciešamība šajā realitātē atrisināt kādu problēmu, viņš nav kompetents, nezina, kā rīkoties. Rodas neizpratne, dezorientācija, pasīva vai aktīva agresija. Jaunieši komfortablāk jūtas digitālajā vidē, nevis reāli tiekoties un reāli cenšoties kaut kādā veidā orientēties pēc palīdzības. Ja jaunietis patērē tik daudz digitālo saturu, viņam vairs nav tik svarīgi satikt draugus aci pret aci, viņš to var izdarīt, kaut vai spēlējot videospēles, jo tie draugi kaut kur tur ir un ieņem kādu lomu videospēļu personās.
– Šiem bērniem kādreiz būs savi bērni. Kāda tad būs nākotnes sabiedrība? Par to domājot, kļūst baisi.
– Tur jau tā problēma. Tāpēc ar savu uzņēmumu un arī darbojoties Latvijas Samariešu apvienībā, cenšos jauniešiem pavērt citu skatu uz dzīvi. 2021. gada vasaras braucienā, ko rīkoja “Fisom”, mums pievienojās pirmie bērni no Samariešu biedrības rehabilitācijas programmas. Pavisam nesen, vecā gada nogalē ar kolēģi Ilvitu Liepiņu biju ASV, lai uzrunātu iespējamos uzņēmuma investorus un meklētu atbalstu “Fisom jauniešu atbalsta fonda” darbam. Potenciālos investorus aicinājām investēt tieši viena konkrēta jaunieša pievienošanai “Fisom” braucieniem.
– Vai bijuši konkrēti gadījumi, kad jūtat gandarījumu par to, ko darāt, un pārliecināties, ka tam ir jēga?
– Protams. Tas arī ir vienīgais dzinulis un motivācija turpināt cīnīties, jo šī nav tā pateicīgākā mērķauditorija, ar kuru strādāt. “Fisom” braucienos ik reizi sanāk piedzīvojumi ar jauniešu atkarībām, kas var pastiprināties brauciena laikā. Jaunietis nonāk nekomfortablākos apstākļos, kur viņam dots iepazīt sevi, un sevis iepazīšana varbūt nesaskan ar to labāko, ko viņš pats gribētu saskatīt. Atkarības ir veids, kā jaunietis var nomierināties. Tāpēc pirms braucieniem ar katru jaunieti notiek individuālas pārrunas, lai saprastu, vai viņš apzinās, uz ko parakstās, un vai šī motivācija ir pietiekama, lai jaunietis varētu izdzīvot autobusā divas līdz trīs nedēļas. Pēdējā pusotra gada laikā sāk parādīties mums izteikts atbalsts un pateicība no plašākas sabiedrības par to, ko darām. Arī vairāki sabiedrībā zināmi vecāki sūtījuši savus bērnus līdzi “Fisom” braucienos un publiski pēc tam ieteikuši šo braucienu citiem, jo redz, ka viņu bērns ir mainījies. Tas, protams, dod gandarījumu. “Fisom” braucieniem ir vienots mērķis – iegūt superīgas draudzības, superīgus paziņas, un šīs divas līdz trīs nedēļas sadzīvojot ar līdzbraucējiem vienā autobusā, jaunietis gribot negribot socializēsies.
– Klausoties jūsu stāstā, rodas iespaids, ka jūs un jūsu “Fisom” komanda, tāpat arī Latvijas Samariešu apvienība ar “Palēcienu”, dara bērnu un jauniešu vecāku neizpildīto galveno “mājasdarbu” – savu bērnu audzināšanu.
– Strādājot ar jauniešiem, pārsvarā redzu to, ka ģimenē mamma dzīvo savu dzīvi, tēvs – savu, bērns – savu un aug par vienpatni. Viņš nav gatavs iet sabiedrībā un darboties. Problēma ir tajā, ka vecāki nevelta pietiekami daudz laika bērniem. Kad nesen biju Ņujorkā, braucu uz lidostu ar metro. Skatos, iekāpj mamma ar pieciem bērniņiem vecumā aptuveni no 4 līdz 12 gadiem, katram bērnam ir sava planšete un austiņas, mammai – grāmata. Visi bērni nodarbināti, mamma lasa grāmatu un mammai ir miers. Protams, ka tā ir vieglāk, bet man skatoties kļuva bēdīgi.
– Kā jums šajā ASV braucienā veicās ar investoru meklējumiem?
– Uzrunājām ļoti daudz ASV dzīvojošos latviešus. Apceļojām gan ASV austrumu, gan rietumu krastu un tikāmies ar latviešiem, kuri dzīvē sasnieguši ļoti daudz un kļuvuši zināmi visā pasaulē. Piemēram, uzrunājām Juri Buņķi, Latvijas goda konsulu Dienvidkalifornijā. Vienojāmies ar viņu pēc pāris mēnešiem satikties Rīgā, un, ja izdosies un viņš mūs atbalstīs, tad ar Samariešu apvienības jauniešiem aizbrauksim pie viņa ciemos.
– Cik tālu plānojat savu nākotni?
– Šobrīd mums ir diezgan aktīvi mērķi iet tālāk ar “Fisom” projektu Eiropā. Šis projekts, pie kura esmu strādājis vairākus gadus, ir mani uzrunājis un man rada piepildījumu. Paralēli tam man ir lielisks darbs Samariešu apvienībā. Katrs cilvēks, kuru es satieku, rada man kaut kādas jaunas iespējas un jaunus kontaktus. Jau vairākus gadus iesaistos “Confinn” konferencēs (“Confinn” ir starptautisku konferenču un semināru organizēšanas uzņēmums – redakcijas piezīme). Varbūt zināt Gunitu Kašu, viņa arī ir izbijusi valcēniete un šajā uzņēmumā ir projektu vadītāja, organizē konferences un strādā ar pasaules līmeņa cilvēkiem, ar “Vikipēdijas” dibinātāju, ar “Netflix” dibinātāju (“Netflix” ir pasaulē zināma filmu un TV seriālu straumēšanas platforma un kompānija – redakcijas piezīme). Pateicoties brīvprātīgai iesaistei, man izdevās uzrunāt “Netflix” līdzdibinātāju Miču Lovu un iefilmēt, kā viņš reklamē “Fisom” braucienus. Liels paldies Gunitai Kašai!
– Kāda jums šobrīd ir saikne ar Valku?
– Valkā dzīvo mana ģimene, un, cik vien ir manās iespējās, braucu pie viņiem. Ziemassvētkus, Jauno gadu pavadīju Valkā. Tā man ir mīļa.
– Vai jūtat Valkā kādas izmaiņas vidē, garīgajā strāvojumā, salīdzinot ar to laiku, kad tur dzīvojāt un mācījāties?
– Tas ir labs jautājums. Atceros, kā Valkā bija pirms kādiem pieciem gadiem, kad tur dzīvoju diendienā. Tagad, aizbraucot uz Valku, ievēroju, ka pilsēta ir kļuvusi sakoptāka, draudzīgāka ģimenēm. Jaunais centrs pie autoostas ir skaists. Izmaiņas ir jūtamas. Taču lai es teiktu – jā, es braukšu atpakaļ un dzīvošu Valkā un Valka var nodrošināt visu, kas man vajadzīgs, tā nav, kaut arī es savu darbu varu darīt no jebkuras vietas pasaulē.
– Kāpēc tā? Vide par lokālu?
– Kad dzīvoju Valkā, es jutos piederīgs “Joy” studijai. Ja Valkā būtu, piemēram, kāda jauniešu māja vai lielāks centrs, kas piedāvā “Erasmus” apmaiņas projektus, tā piederība un pasaules tvēriens jauniešiem varētu rasties arī šādi. Cik es zinu Kraukļa kungu (Valkas novada domes priekšsēdētāju Ventu Armandu Kraukli – redakcijas piezīme), viņam ir interese veicināt biznesu, jaunu veikalu atvēršanu. Manuprāt, tādu interesi vajadzētu arī aktīvā sadarbībā ar jauniešiem. Tad Valka būtu lielisks kultūras centrs, kur jaunieši varētu augt un piedāvāt daudz ko gan Latvijai, gan Igaunijai. Tikai vajadzētu lielāku atbalstu no domes, no domes priekšsēdētāja, no privātiem uzņēmumiem, kas dibināti Valkā. Varbūt jauniešiem Valkā pietrūkst spēcīga līdera, kuram maksā algu, bet kas to lai zina. Redzu, ka jaunieši izdeg, jo strādā, strādā, bet nesaņem gandarījumu un novērtējumu no viņu darba devējiem. Es ieteiktu Valkai atrast spēcīgu jauniešu līderi un rūpēties par viņu. Spēcīgs cilvēks savāktu savu komandu un dotu manāmas izmaiņas.
– Manuprāt, citiem var dot un ar citiem dalīties laimīgs cilvēks. Vai jūs esat laimīgs?
– Protams. Mana dzīve padara mani laimīgu, un cilvēki, kurus satieku, padara mani laimīgu. Arī vide, kurā dzīvoju. Un es esmu laimīgs, dodot citiem.
