Statistika liecina, ka lauksaimnieciskais sektors Latvijas tautsaimniecībā dod aptuveni pusi no iekšzemes kopprodukta, turklāt tieši lauksaimniecība un ar to saistītās nozares ir nozīmīgs Latvijas eksporta avots – vairāk nekā puse mūsu valsts eksporta nāk tieši no šīs jomas.
Un tomēr tieši lauksaimniecība, šķiet, ir nostādīta pabērna lomā, ja runājam par naudas piesaisti, par investīcijām nozarē. Laikraksta „Diena” veiktais pētījums jeb eksperiments par potenciālā investora pūlēm iegūt informāciju par iespējām investēt cūku fermas izveidē (publicēts 26. aprīlī) precīzi atspoguļo situāciju – par investīcijām lauksaimniecībā valstiski neviens tā īsti nedomā un par šiem jautājumiem neatbild. Šajā eksperimentā atklā
tais ir tikai viens no gadījumiem, kad investori Latvijas Investīciju un attīstības aģentūrā (LIAA) nav dzirdēti, saprasti un nav guvuši atbalstu. Nesen kāds īru investors arī meklēja palīdzību apjomīgai lauksaimnieciskās ražošanas investīcijas iecerei – liellopu audzēšanai – ar eksporta potenciālu uz Krieviju.
LIAA ierēdnis pat nebija izpratis ieceres apjomu. Šī situācija vēl neizprotamāka ir tādēļ, ka LIAA uztur datu bāzi par investīciju iespējām Latvijā un slēdz līgumus ar investīciju objektu piedāvātājiem, lūdz aizpildīt speciālas investīciju objektu aprakstu formas. LIAA datu bāzē ir arī SIA „ActusQ” sniegtā informācija par investīciju iespējām, un saskaņā ar savstarpējiem līgumiem tur ir jābūt eksperimenta iecerei atbilstošam piedāvājumam.
Latvijā ir virkne aģentūru, iestāžu un atbildīgo amatpersonu, kuru darba uzdevums ir maksimāli piesaistīt finanšu līdzekļus un dot ieguldījumu tautsaimniecības attīstībā. Diemžēl tā nopietni investīciju jautājumos ar lauksaimniecības nozari nenodarbojas neviens.
Mūsu konsultāciju uzņēmuma daudzu gadu pieredze rāda – pats grūtākais investīciju piesaistes un lauksaimnieciskās ražošanas attīstības šķērslis ir birokrātisko procesu „garais ceļš kāpās”, nepieciešamo atļauju iegūšana un ierēdņu subjektīvā pieeja normatīvo aktu piemērošanā. Un tas nozīmē tikai vienu — lai potenciālais investors varētu rast sev vajadzīgo palīdzību un viņam tiktu ieteikti iespējami labākie risinājumi, nepieciešams nodejot riņķa danci, tā arī neiegūstot vajadzīgo un it bieži saņemot vienaldzīgu vai noraidošu ierēdņu attieksmi.
Vēl nesen – februārī investori lauksaimniecības nozarē tikās ar zemkopības ministru un Pašvaldību savienību, kur piedalījās arī Lauku atbalsta dienesta, LIAA un ekonomikas ministrijas pārstāvji. Šķiet, tika panākta vienota izpratne un saņemti solījumi mērķtiecīgam darbam un atbalstam investīciju projektu attīstībai lauksaimnieciskajā ražošanā. Es ļoti ceru, ka šie solījumi tomēr reiz vainagosies arī ar reāliem darbiem un rezultātiem. Mēs turpinām iniciatīvas šajā virzienā.
Domāju, ka jautājums šeit nav par principiālu valsts nevēlēšanos atbalstīt investīcijas lauksaimniecības sektorā, bet gan par nesakārtotu kopējo sistēmu. Pirmkārt, aiz daudzajiem aģentūru un iestāžu nosaukumiem slēpjas galvenais mīnuss – valstij pašai nav skaidrības, kam un ko būtu jādara, lai investīcijas tiktu piesaistītas.
Pārāk sadrumstalota administrēšanas, valsts politikas realizēšanas un kontroles sistēma galu galā noved pie likumsakarīga rezultāta – kolektīvā atbildība izrādās pilnīga bezatbildība, kur dominē katra ierēdņa subjektīvais viedoklis. Otrkārt, lauksaimniecība vienmēr ir bijusi kā karstais kartupelis ne tikai valsts, bet arī sabiedrības kolektīvajā apziņā. Ārzemju investīciju piesaiste nereti sastop nopietnu pretestību gan no iedzīvotājiem, gan pašvaldībām. No vienas puses reģionos trūkst darba vietas, nepildās pašvaldību nodokļu maciņi, bet no otras – paši iedzīvotāji un pašvaldības liek sprunguļus riteņos iespējamam biznesam un iespējamai reālai naudas piesaistei reģionā.
Tālredzīga un patiešām uz novada ilgtermiņa attīstību vērsta politika ir retums. Nopietni investoru piedāvājumi iedzīvotājiem iesaistīties projektos kā līdzīpašniekiem tiek izsmieti un zākāti kā uzpirkšanas mēģinājumi.
Pašreizējā sistēma zināmā mērā ir pat izdevīga šādi domājošiem ierēdņiem un amatpersonām – galu galā potenciālais investors apmaldīsies garajos informācijas ieguves koridoros un pārsteigts par attieksmi atmetīs ar roku darbam Latvijā. Un kāpēc gan bezjēdzīgi pūlēties, ja daudz vienkāršāk un ērtāk ir savu biznesu realizēt citur – tur, kur nodrošināts arī valsts atbalsts un izpratne.
Rezultātā arī mūsu valsts iedzīvotājiem nākas doties darba meklējumos citur, un pasaulē aiziet slava par pārmērīgi birokrātisko Latviju ar nevienlīdzīgo attieksmi pret investoriem.
P.S. Gribētos jau ticēt, ka laikraksta „Diena” veiktais pētījums iekustinās starpinstitucionālo sadarbību, kam nebūt nav jāpalielina administratīvais resurss. Iespējams, ka arī šis ir lauciņš publiskai un privātai partnerībai, sadarbībai, jo Latvijā ir ne viens vien pieredzējis privāts investīciju piesaistes uzņēmums.
