Piebraucot Valkai no Tartu (vakardienas Tērbatas) puses, jau iztālēm redzams savdabīgs monuments- zemes uzbēruma kurgāns ar akmens obelisku. Uzreiz jau skaidrs- piemiņai kādai no neskaitāmajām 20.gadsimta batālijām Baltijas telpā.
Taču retais no tautiešiem varēs pateikt, ka tas ir piemineklis Kaujai par Valku un arī mūsējiem- īstenajiem latviešu strēlniekiem. Izrādās, Valkas pilsēta agrāk piederēja latviešiem un tajā pat kādu laiku bija likumīgi ievēlēto, pirmo sociālistu valdību rezidence. F.Roziņš un arī P.Stučka sākumā vadīja t.s. Iskolata un LSPR republikas tieši no Valkas.
Tātad Valka- pirmā Latvijas galvaspilsēta! Taču bijušajā Krievijas impērijā plosījās nesaudzīgs Pilsoņu karš, un frontes līnija no Somu līča krastiem vēlās virsū mūsu mazajai, bet izteikti sarkanajai Dzimtenei. Lai ieņemtu Valku 1919.gada 31.janvārī, igauņu nacionālajai armijai nācās izcīnīt lielāko un pašu asiņaināko cīniņu visā atbrīvošanas kara vēsturē- kauju par Paju muižu, kuru vietējie valcēnieši agrāk sauca par Liellugažiem. Muiža atradās līdz 1.pasaules karam latviešu vairākuma apdzīvotā Valkas apriņķa robežās, līdz ar to igauņu karaspēks jau atradās ārpus savas administratīvās un etniskās teritorijas robežām.
Kad 1918.gada beigās Sarkanā armija no Baltijas dzina ārā revolūcijas demoralizētās Vācijas armijas paliekas, nekas neliecināja, ka Latvijas un Igaunijas pagaidu valdības būs dzīvotspējīgas. Pirmā no šoka atdzīvojās vecākā māsīca Igaunija, kaut gan- tikai un vienīgi pateicoties ievērojamajam Antantes, radniecīgās Somijas un baltvāciešu atbalstam.
Sarkanos igauņu strēlniekus un citus parastos sarkanarmiešu formējumus 40 km no Tallinas apturēja, un 6./7.janvārī balto pretuzbrukums panāca lūzumu visā frontē. Faktiski cīņas izšķīra nevis igauņi, bet angļu kara kuģi, somu brīvprātīgie, krievu baltgvardu un vācu muižniecības zilo asiņu pulki. 18.janvārī skaitliski nelielie, cīņās nokausētie igauņu sarkanie strēlnieki un morāli mazāk noturīgie krievu formējumi tika atspiesti aiz Narvas upes, kuras kanjonveida ieleja kalpoja par drošu šķērsli starp karojošajām pusēm.
Uzbrukumam dienvidu virzienā igauņi formēja ap desmit tūkstoš lielu trieciengrupu, kuras galvenais uzbrūkošais spēks bija Tallinas ostā komplektētie 7 bruņu vilcieni, izmantojot krastā esošās cara armijas kuģu un krastu artilērijas atliekas. Labākās vienības bija somu brīvprātīgie Ziemeļu dēli un J.Kuperjānova Tartu partizāņu bataljons.
Lai glābtu situāciju, uz Igaunijas robežām sāka pārgrupēt latviešu strēlnieku pulkus, kuri līdz tam attīstīja uzbrukumu rietumu virzienā, uz Liepāju un prūšu robežām. Pirmais 14.janvārī pie Tartu tieši no vagoniem kaujā ar bruņu vilcieniem metās 6.Bauskas pulks, taču pilsētas krišanu novērst vairs nespēja. Neizdodoties uzņemt sakarus ar kaimiņu vienībām, kuras steidzīgi atkāpās uz austrumiem, pulks uzsāka Pečoru virziena aizstāvēšanu.
No Tartu uzbrukumu igauņi attīstīja tālāk divos virzienos- uz Veru un uz Valku, kā rezultātā Padomju Latvija varēja zaudēt stratēģisko Rīgas-Pleskavas platsliežu līniju un Valkas dzelzceļa mezglu (te sanāca 5 sliežu līnijas). Pēc sakāvēm Igaunijā uz dienvidiem atkāpās 7. armijas 2.Novgorodas divīzijas un 10.divīzijas krievu pulki. Uz tām nospiedošu iespaidu atstāja pretinieka bruņu vilcieni, bija raksturīga paniska bēgšana un pat padošanās gūstā.
Dienvidu frontes komandieris, somu ģenerālis M.Vetcers 30.janvārī pavēlēja sākt uzbrukumu Valkai, izvirzot no Tērbatas puses trieciengrupu somu pulkveža H.Kalma vadībā. Kopumā igauņiem no jūra līdz Pleskavas ezeram bija ap desmit tūkstoš cilvēku pret 6500 sarkanarmiešiem, 210 ložmetēji pret 120. Pats galvenais – 7 bruņu vilcieni pret 2 vājākiem.
No pretinieka puses kaujā pie Liellugažu (Paju) muižas piedalījās daļa no somu brīvprātīgiem un Tartu partizāņu bataljons, pavisam 683 durkļi, turklāt 22 ložmetēji un 6 lielgabali ar apkalpēm. Šim skaitlim igauņu vēsturnieki apzināti nepieskaita citas igauņu vienības un otru somu trieciengrupu, kas austrumu flangā veica apiešanas manevru. Zīmīgi, ka igauņu vēstures literatūra nepareizi uzdod mūsu 3.bataljona skaitu līdz pat 1200 vīriem. Šis skaitlis būtu puslīdz reāls attiecībā uz kopējo Valkā esošo karaspēka grupējuma lielumu, turklāt kopā ar Novgorodas divīzijas 83. un 85.pulku u.c.
apakšvienībām, kuru kaujas spējas uzbrūkošo igauņu priekšā bija niecīgas. Patiesībā 3.bataljona kaujas sastāvs bija tikai ap 300 vīriem, tātad latviešu skaits pārspīlēts četrkārtīgi. Īsti nezinot pretinieka skaitu, igauņu vēsturnieki 20-ajos gados pieņēma skaitli 1200 pēc 1918.gada 13.novembrī oficiāli apstiprinātā Sarkanās Armijas bataljonu un pulku štatu saraksta. Taču praksē un it sevišķi latviešu pulkos bataljoni nekad šādu skaitu nesasniedza- cīņas prasīja savu un mobilizācijas iespējas bija nelielas.
30.janvārī no Austrumu frontes Pievolgā ieradās 7.pulka apakšvienības, 1. un 3.bataljons tika iesaistīts Valkas aizstāvēšanā, kamēr 2.bataljonu G.Strazdiņa vadībā novirzīja Mazsalacas-Ainažu virzienā. Pretinieks Rīgas virzienā neko nebija plānojis uzsākt, tāpēc tā bija liktenīgā kļūda, kas izšķīra Valkas likteni.
Līdz ar to no vecajiem strēlnieku pulkiem Valmieras grupā atradās tikai 7.pulka 2 bataljoni un dažas vienības no 4.pulka. Pilsoņkara Dienvidus frontē daudz cietušais 9.pulks (t.s.Kremļa) 28.-29.janvārī veica nesekmīgus pretuzbrukumus Vilandei, uz ziemeļiem no Tervas. Kad tā sastāvā bija palikuši tikai 626 vīri, pulks vairāk kārt gāja durkļu uzbrukumos, un tā komandieris V.Rundāls pat pēc ievainojuma neatstāja kaujas posteni.
Kopumā Paju kaujā piedalījās ne vairāk kā 500 vīru no 7.pulka 2. un 3.bataljona kaujas sastāva četrām rotām (3., 7.-9.). Kaujas sākumā nosegt labo flangu, tam tika piekomandēts tikko nokomplektētais un kaujās nepieredzējušais latviešu 1.divīzijas rezerves bataljons, igauņu literatūrā viņu kļūdaini uzdod par veco 1.strēlnieku pulku.
Kur šai brīdī atradās pārējie latviešu strēlnieku pulki? Cīņu gaitā tie bija izkliedēti no Ventas līdz Pleskavai, daudzi atradās vēl Krievijā un tikai lēnām ešelonos atgriezās dzimtenē. Igauņu uzbrukums Tērbatai bija atspiedis 6. un 8.pulka apakšvienības Pečoru virzienā, kur tās turpināja aizstāvēt Pleskavas dzelzceļu līniju.
Tikai kaujas laikā Valmieras grupējumam sāka lēnām piebiedroties daļa no 1.pulka, kas bija pārcietusi smagu vilciena avāriju pie Inčukalna, un 4.pulka vienības, kuras janvārī bija piedalījušās Rīgas atbrīvošanā un tur pildīja garnizona dienestu. 5.Zemgales pulks Latvijā tā arī neatgriezās, bet palika Sarkanarmijas štāba apsardzē Serpuhovā. Kurzemes fronti noturēja pret landesvēru, kalpakiešiem tai skaitā, un vāciešiem (dzelzs brigāde u.c.) tikai 2.(Rīgas), 3. (Daugavgrīvas) un 10.(Saratovas) pulks. Līdz ar to spēcīgākie strēlnieku divīzijas pulki nevarēja tikt koncentrēti pretuzbrukumam vienotā grupā, kas būtu vienīgā iespēja apturēt tehniski un skaitliski pārāko pretinieku.
30.janvāra rītā igauņu partizānu bataljons pietuvojās Valkas pilsētai un samērā viegli ieņēma Liellugažu (Paju) muižu, kurā nocietinājās. Šai kritiskajā brīdī Valkas stacijā no Krievijas iebrauca un tieši no vagoniem straujā prettriecienā devās 7.Valmieras pulka 3.bataljons (komandieris Emīls Vītols) un pa vakara krēslu pietuvojās muižas ēkās izvietotajam pretiniekam.
Ar jūtamiem zaudējumiem ap 23.00 izdevās ienaidnieku izsist no pozīcijām muižas parkā un ieņemt izdevīgās aizsardzības pozīcijas gar upītes ieleju. Laiks bija auksts, temperatūra naktī sasniedza mīnus 15- 20° atzīmi, guļot sniegā bija apsaldēšanās gadījumi. Lai atjaunotu zaudējumus, no rezerves tika atsūtīta arī pulka 3.rota.
Otrā dienā strēlnieku pozīcijas apšaudīja ne tikai lauku artilērija, bet arī uz netālā Tartu dzelzceļa sarindoto trīs bruņu vilcienu artilērija, pārvēršot muižu ēkas drupu kaudzē. Palīgā strēlniekiem darbojās tikai viens vājāk apbruņotais bruņu vilciena sastāvs. Sliedes starp vilcieniem bija saspridzinātas 5 vietās. 12.40 uzbrukumā pa klaju lauku devās igauņu J.Kuperjānova partizāņu bataljons, kuru strēlnieki pielaida 400 metru attālumā un ar trāpīgu uguni piespieda pie zemes.
Igauņu ķēdes atliekas tomēr spītīgi tuvojās muižai, līdz strēlnieki metās durkļu cīņā un tos iznicināja. Tā komandieris Jūlijs Kuperjānovs pēc 2 dienām no šai kaujā gūtā smagā ievainojuma mira, bataljona atliekas komandēt uzņēmās leitnants Johans Soodla. Dienas laikā tika atsists vēl viens somu brīvprātīgo uzbrukums- arī viņi nāca uzbrukumā visā augumā, baltos kažociņos un tika nesaudzīgi apšauti.
Arī 7.pulka strēlnieki sīvajās 2 dienu cīņās bija zaudējuši pusi no kaujas sastāva- kritušie, ievainotie un saslimušie. Ievainoti tika 7. un 9.rotas komandieri- E.Krasnovskis un P.Palcmanis, ierindā maz bija palikuši vadu un nodaļu komandieri. Tikai 31.janvāra vakarā ap 23.00 strēlnieki, brīžiem pārejot durkļu tuvcīņā ar uzbrūkošajiem baltgvardiem, muižu atstāja un zem pretinieka uguns atkāpās Valkas virzienā.
Pretinieks kā kritušos uzrāda 156 karavīrus, taču tie ir maldīgi igauņu puses dati- tajos nav ieskaitīti somu vienību zaudējumi, kā arī vēlāk no ievainojumiem mirušie, t.sk. pats J.Kuperjānovs. Latviešu strēlnieku kopējos uzbrukuma un aizstāvēšanās kauju zaudējumus igauņi uzdod līdz pat 300 vīriem, kas tāpat ir divkārt pārspīlēts. Kopā ar drīzumā no ievainojamiem mirušajiem, latvieši letāli zaudē tikai 170 vīru, līdz ar to abās puses bija līdzīgs kritušo skaits.
Atkāpšanos no pozīcijām nevar viennozīmīgi skaidrot tikai kā zaudētu kauju, jo uzbrucēji bija pārrāvuši aizsardzības līniju rietumos un austrumos no pilsētas, tāpēc, 7.pulka daļām paliekot pozīcijās, tāpat draudētu neizbēgams ielenkums. 30.janvāri no Tervas tika atspiesti kaujās nokausētie 9.pulka strēlnieki, kur 31.janvārī spēcīgs pretinieka grupējums nonāca Valkai rietumos- ieņemot Pedeles staciju, tika pārgriezta satiksme pa dzelzceļa līniju ar Rūjienu.
Cīņu laikā arī austrumos otra somu vienība izrāvās līdz Valkas-Pleskavas platsliežu līnijai un uzspridzināja sliežu segumu. Līdz ar to pilsētu no abām pusēm bija ielencis pretinieks. Naktī Valka tika atstāta bez cīņas, un 1.februāra rītā igauņi iegāja Valkā.
Strēlnieki atkāpās aiz Sedas, izveidojot nākamo frontes līniju gar upes dienvidu krastu. Ar to sākās četrus mēnešus ilgās kaujas frontē no Ainažiem līdz Alūksnei, kura maija beigās, vāciešiem ieņemot Rīgu, likvidējās bez īpašām kaujām. Par izcīnītajām kaujām igauņu frontē 7.pulks no Revolucionārās kara padomes saņēma Sarkano goda karogu, kas apliecināja par viņu varonības novērtējumu.
No Latvijas brīvvalsts pirmajiem gadiem ir labi zināms bēdīgais fakts, ka latviskās pilsētas Valkas lielāko daļu starptautiska komisija S.Dž.Talenta vadībā 1920.gada 22.martā piešķir Igaunijai, jo latviešu īpatsvars tur bija nokrities līdz 40%. Šeit lietderīgi pārskatīt notikumus, kas sekmēja lielākās latviešu daļas izbraukšanu no pilsētas. Līdz ar padomju varu pilsētu atstāja daudz latviešu strādnieku kopā ar ģimenēm, it sevišķi tās, kuru piederīgie atradās Sarkanajā armijā.
Pilsētā ienākušie somu un igauņu baltgvardi uzsāka jau Igaunijā praktizēto teroru pret kreisi orientēto pilsētas strādniecību un lauku bezzemniekiem, bez tiesas sprieduma tika nošauti vismaz 300 par lieliniekiem atzītie Valkas latvieši, arestēto un cietumos ievietoto skaits Valkā un apriņķa latviešu pagastos vērtējams uz 2000, nāvessodi tika regulāri izpildīti līdz maija frontes sabrukumam maijā.
Principā veidojās līdzīga situācija, kā maijā-jūnijā Rīgā no vāciešu puses, kad visi latvieši tika atzīti par ienaidniekiem. Baltā terora iespaidā latviešu īpatsvars pilsētā turpināja kristies, toties Igaunijas armijas štābi un varas iestādes izraisīja lielu igauņu īpatsvara pieaugumu. Kā kuriozs šeit minams kāds pazīstams latviešu fotogrāfs, kas vēl ilgi uz igauņu armijnieku- fotoateljē klientu negatīviem virsū tika rakstījis- Igauņu okupanti.
Igauņu tautas pamatslāņi 1919.gadā, tāpat kā latvieši, vairākumā bija noskaņoti kreisi- pieturoties pie dažādiem sociāldemokrātijas strāvojumiem. Igauņu lielākā daļa sākotnēji neatbalstīja šo karu, jo pagaidu valdība saglabāja līdzšinējo zemes īpašnieku- vācu un krievu muižnieku tiesības uz zemi Igaunijā.
Daļa no mobilizācijas izvairījās un dezertēja, pārgāja pie sarkanajiem un piedalījās sarkanajā pagrīdē. Sāmsalā, atbildot uz mobilizāciju, sākās zemnieku sacelšanās, kuru ar Baltijas Pilsoņu kara mērogā nepieredzētu nežēlību apspieda atsūtītās soda vienības un pašaizsardzības kaujinieki no Kaitselit – turīgo zemes īpašnieku milicija. Taču nepārtrauktā Antantes palīdzība un Satversmes sapulces vēlēšanas, kurās gan valdošā K.Petsa partija- Zemnieku Savienība smagi zaudēja, noturēja Igaunijas sabiedrību līdzsvara pozīcijās.
Kāpēc tagad būtu tas viss no jauna jāceļ atmiņā? Labāk būtu izmest un aizmirst, lai starp kaimiņu tautām nebūtu nekādu klupšanas akmeņu. Izrādās, ka tas nav tik viegli. Šīm kaujām veltītais piemineklis atrodas pašā Tartu- Valkas ceļa malā, un nerodas šaubas, ka daļa garāmbraucošo latviešu agri vai vēlu apturēs mašīnu, lai painteresētos – kas tas ir un kam tas ir domāts?
Tāpat vairums no Igaunijas ekskursijām izbrauc vai atgriežas Latvijā tieši caur Valkas robežpāreju, un tāpēc arī katrs sevi daudzmaz cienošs tūrisma gids ir spiests veltīt kaut teikumu pa logu ceļmalā lieliski ieraugāmajam monumentam. Un te tiek prasīta īpaša māksla – jo šeit ir svarīgi nevis ko, bet kā katrā situācijā pasniegt patiesību…
Jā, tas ir piemineklis latviešu strēlniekiem, kuri neuzvarēja kaujā par Valku! Bet vai tiešām zaudēja? … Jebkurā Igaunijas vēstures grāmatā šī kauja tiek aprakstīta kā pati sīvākā un asiņainākā visā Igaunijas brīvības cīņu laikmetā, un kaujā krita igauņu O.Kalpaka ekvivalents- J.Kuperjānovs.
Vēl nesen igauņu vēsturnieki pacēla šo notikumu nepievilcīgā gaismā- vairāk kā nejēdzīgi bija igauņu un somu vienību frontālie uzbrukumi pieredzējušo sarkano latviešu ložmetējiem. Vainīgi bija pašpārliecinātie komandieri, gara radinieki mūsu Oskaram Kalpakam, kurus cara armijā 19.gadsimta militārie ģēniji- cara sirmie ģenerāļi bija dresējuši neliekties pret lodēm! Puļa dura, štik molodec!
Diemžēl par ložmetējiem viņi praksē maz ko zināja un Pilsoņu karu ar saviem psihiskajiem uzbrukumiem sarkano uguns līnijām, atstājot plaši atvērtus vārtus Proletariāta Lielvalstij.Gints Skutāns,Vēsturnieks, tūrisma gids
Papildinājumus un it sevišķi saglabātās atmiņas lūdzam sūtīt uz e-pastu: skutans@inbox.lv
Literatūra.Latviešu strēlnieku vēsture (1915-1920). J.Krastiņa redakcijā. Rīga: Zinātne, 1970.788.lpp.Bērziņš, Valdis. Latviešu strēlnieki: drāma un traģēdija. Rīga:LVI apgāds, 1995. 288.lpp.Vārpa, Igors. Latviešu karavīrs zem Krievijas impērijas, Padomju Krievijas un PSRS karogiem: latviešu strēlnieki triju vēstures laikmetu griežos. Rīga: Nordik, 2006. 726.lpp.
