Šonedēļ daudzviet Latvijā notiek barikāžu atceres 20. gadadienas pasākumi. Valkas muzejā barikāžu laiku atcerēsies šodien.
Uz pasākumu, kas notika aizvadītajā sestdienā Ķīpsalā, devās arī grupa barikāžu aizstāvju no Valkas, lai spilgtāk atcerētos tā laika notikumus. Šādi pasākumi notiek ik pēc pieciem gadiem, taču Mārtiņš Āboliņš aizvadīto 20 gadu laikā tajā piedalījās pirmo reizi. Barikāžu laikā viņš bija autobusa šoferis un tolaik strādāja “Agroķīmijā”. Arī šoreiz, dodoties mājup no Rīgas, neatkarības aizstāvji pārrunāja tā laika notikumus.
Dod Dievs, lai neatkārtotosBarikāžu laikā Mārtiņš valcēniešus uz Rīgu veda trīs reizes – vakarā turp un no rīta atpakaļ. Valcēnieši dežurēja pie starptautiskās telefonu centrāles Dzirnavu ielā. “Ķīpsalā lielākoties bija sabraukuši gados cienījami cilvēki, taču netrūka arī jauniešu. Bija interesanti,” atzīst M. Āboliņš.
Pirmajā zālē varēja noskatīties videofragmentus par notikumiem Rīgā pirms 20 gadiem. Otrajā zālē pasākuma dalībniekus cienāja ar lauku virtuvē sagatavotu maltīti. Saieta dalībniekus uzrunāja barikāžu aizstāvju koordinatori Tautas frontes vadītāji un valsts augstākās amatpersonas.
Jo īpaši atmiņā Mārtiņam palicis krāšņais koncerts ar 200 vīru kopkori, NBS štāba orķestri, zemessargu ansambli, atmodas laika estrādes zvaigznēm un citiem muzikāliem kolektīviem. Jautāts, kā viņš raugās uz barikāžu laiku no šodienas redzespunkta, Mārtiņš atbild lakoniski: “Dod Dievs, lai Latvijā nekas tāds neatkārtotos.”
Smērēja maizītes un lēja tējuMārītei Magonei ar valcēniešiem iegadījās būt uz barikādēm divas dienas pirms traģiskajiem notikumiem 20. janvārī, kas prasīja cilvēku upurus. Viņa turp devās kopā ar vīru Raimondu. “Mēs, sievietes, tas ir, kopā ar Maiju Puķīti un Zelmu Birznieci, darbojāmies telpā, kur smērējām maizītes un lējām tēju,” atceras M. Magone.
Viņai atmiņā spilgti palicis notikums, kad piecos no rīta barikāžu aizstāvji saņēma no Valkas sūtīto Mārtiņa Pētersona piena kannu. Par to bijuši ļoti lepni. Uz rīta pusi devušies pastaigāt pa Vecrīgu un sastapuši Juri Podnieku, kurš filmējis arī naktī.
Mārīte bija arī pagājušās nedēļas saietā Ķīpsalā. “Tā ir laba sajūta, ka esi līdzdalīgs tādam notikumam. Gaidīju, ka būs vairāk cilvēku. Esmu vairākas reizes bijusi uz atceres pasākumiem Doma laukumā. Šajā jubilejas reizē organizatori bija daudz domājuši, lai visiem būtu labi. Man patika, ka bija atbraucis Īslandes prezidents, jo šī valsts pati pirmā atzina Latvijas neatkarību. Vēl ļoti patika grupas “Auļi” mūzika.
Gribētāju vairāk nekā iespējuIzstādē Valkas muzejā eksponētas smiltenieša Jura Zušmaņa 23 fotogrāfijas, kas pēc tam nonāks muzeja krājumā. Uz barikādēm viņš ir devies trīs reizes, bet fotografējis tur 15. janvārī. “No Smiltenes uz Rīgu autobuss devās divas reizes dienā – no rīta un vakarā.
Dažreiz gribētāju bija tik daudz, ka visiem nepietika vietas. Iepriekšējā vakarā piezvanīju izpildkomitejas sekretārei Skaidrītei Pētersonei un viņa apstiprināja, ka vieta autobusā būs. Tā arī nokļuvu mums noteiktajā vietā pie starptautiskās telefonu centrāles. Izbildēju visu filmu, tas ir 36 kadrus,” atceras J. Zušmanis.
Viņš atzīst, ka barikādes bijis nozīmīgs brīdis mūžā, taču baiļu gan nav bijis. Tiesa, 15. janvārī ASK stadionā interfrontieši bija sarīkojuši mītiņu un grasījās doties uz centru, taču pārdomāja.
Juris tolaik visnotaļ aktīvi darbojās Tautas frontē un rakstīja publikācijas “Ziemeļlatvijai”, tolaik “Mūsu Zemei”. “Man barikādes šķita pašsaprotama likumsakarīga lieta. Tautas fronte labi izskaidroja, ka pietiek dzīvot tādu nožēlojamu dzīvi,” turpina Juris. Smiltenieši to labi saprata. Kad viņi devās uz barikādēm, ne reti deputāti tautfrontieši deva līdzi pīrāgus un tēju. To ir patīkami atcerēties.
