Latvijā izveidojusies paradoksāla situācija – jo smagāka ekonomiskā krīze, jo labāk dzīvo sociāli neaktīvā sabiedrības daļa, kas laukos ir salīdzinoši liela.
“Būtiski pieaug to ģimeņu skaits, kurās pilngadīgie ģimenes locekļi nav motivēti strādāt algotu darbu un izvēlas saņemt pašvaldības sociālo palīdzību – garantēto iztikas minimumu (GMI) – un mājokļa pabalstu,” savā vēstulē, kas adresēta Labklājības ministrijai, norāda Latvijas Pašvaldību savienības (LPS) priekšsēdētājs Andris Jaunsleinis.
Iztikšana ar pabalstiem jau nodrošinātaPašreiz valstī izveidojusies nevienlīdzīga situācija starp tiem, kas strādā un saņem minimālo algu (pēc nodokļu nomaksāšanas – apmēram 130 latu), un personām darbspējīgā vecumā, kas nestrādā.
Piemēram, ģimenei, kurā ir divi pieaugušie un trīs bērni un kurai nav regulāru ienākumu, pašvaldība piešķir GMI pabalstu kopsummā 205 lati un vēl mājokļa pabalstu. Cilvēks rēķina, ka viņam izdevīgāk ir saņemt pabalstu nekā strādāt algotu darbu, jo pabalsts ir lielāks par darba algu.
“Ziemeļlatvija” jau ir rakstījusi, ka vienam pieaugušajam pašvaldība piešķir 40, bet bērnam – 45 latus lielu GMI pabalstu katru mēnesi. Jāpiebilst gan, ka vienam pieaugušajam 40 latu lielais pabalsts ir daudz par maz izdzīvošanai, bet ģimenē, kurā aug vairāki bērni, kopējā summa jau ir pietiekami liela.
Agrāk ģimenēm bija daudz mazāki iztikšanas avoti – tikai valsts ģimenes pabalsti, tāpēc vajadzēja meklēt dažādus pagaidu vai mazkvalificētus darbus un savas vajadzības nodrošināt pašu spēkiem. Tagad tas vairs nav nepieciešams, nav pat jāiet uz mežu lasīt ogas un sēnes, jo pašvaldības pabalsts ir jau nodrošināts.
Lai šo situāciju mainītu, LPS aicina sakārtot terminoloģiju, kas lietota likumā “Par sociālo drošību” un Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likumā. Pašreizējā “līdzdarbības pasākuma” vietā konsekventi jālieto “līdzdarbības pienākums”, tādā veidā uzsverot, ka pabalsta saņēmējs ir atbildīgs savu darba iemaņu un prasmju saglabāšanā, kas veicinātu viņa iekļaušanos darba tirgū un sabiedrībā.
Pirmdien Saeimas Sociālo un darba lietu komisijā kopā ar Labklājības ministrijas pārstāvjiem izskatīja iespējamos grozījumus Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likumā. Paredzēts, ka katrai sociāli rehabilitējamai personai izstrādā un īsteno individuālās sociālās rehabilitācijas plānu, kas ir sava veida darba terapijas plāns, kurā pakalpojuma saņēmējam būs jāsadarbojas. Gadījumā, ja cilvēks pats nelīdzdarbojas pasākumos, tad pabalstu nevar saņemt, taču šai gadījumā jāskatās, lai neciestu viņu bērni.
Atsakās strādāt Novada domes Sociālā dienesta vadītājas vietniece Natālija Dubrovska informē, ka no gada sākuma līdz 1. augustam 781 novada iedzīvotājs, tostarp arī bērni, saņem pašvaldības izmaksāto GMI pabalstu.
Savukārt dzīvokļa pabalstu saņem 961 persona (jūlijā – 141). N. Dubrovska atklāj, ka 1573 novada iedzīvotāji šī gada laikā saņēmuši vismaz vienu pašvaldības piešķirto pabalstu.
Sociālā dienesta vadītāja Mārīte Magone stāsta, ka novada Sociālais dienests arī iesniedzis priekšlikumus LPS par pabalstu piešķiršanas kārtības izmaiņām. Viņa piekrīt, ka pašlaik ir daļa pabalstu saņēmēju, kuri savai iztikšanai tērē tikai šo naudu, nedomājot par darba meklēšanu, jo tas pašlaik pie šīs politikas nav nemaz izdevīgi. Ir zināmi gadījumi, kad cilvēki, īpaši vīrieši, atsakoties strādāt tā saucamajā simtlatnieku stipendijas programmā, kā iemeslu minot, ka savus pašvaldības piešķirtos latus varot saņem bez kaut kādas piepūles.
Šādos gadījumos Sociālais dienests pārtrauc GMI pabalst izmaksu šim cilvēkam. M. Magones praksē ir arī gadījumi, kad pabalsta saņēmēji paši lūdzot kādu darbu, lai nejustos kā liekēži, bet šādu cilvēku esot gaužām maz. Ja valdība atbalstīs LPS ierosinājumus un sociālajiem dienestiem tie būs jāīsteno dzīvē, novadā atradīšoties darbi, kurus varēs uzticēt, izvērtējot prasmes un iemaņas, pabalsta saņēmējiem, piemēram, kaut vai izvest pastaigā vecus un nevarīgus pensionārus vai arī nogādāt viņiem siltu ēdienu.
“Sociālismā notika cīņa pret dīkdienību, par nestrādāšanu bija sods, bet kas notiek tagad? Esam tik bagāti, ka varam izsniegt pabalstus pa labi un pa kreisi. Izaugusi vesela armija dīkdieņu, kas sadzemdē bērnus, jo par tiem maksā pabalstus, bet i pirkstu nepakustina, lai strādātu un nopelnītu bērniem iztikai.
Pabraukājiet pa laukiem, paskatieties, cik ir lauku māju, kur ir kandža, bet dārzā aug tikai nezāles. Ir lietas, ko mēs darām nepareizi – ja valsts dod pabalstu, tad tā saņēmējam ir jāliek strādāt, lai saprastu, ka šajā dzīvē nekas par brīvu nenāk.
Cilvēki strādā un iztiek, kā var, bet dīkdieņi tik bļauj – mums nekā nav, esam badā! Vai viņi ir gatavi iet strādāt par minimālo algu mežā vai veikalā? Pašlaik bariem ir cilvēku, kuri pasaka – es nestrādāšu par grašiem, labāk dodiet pabalstu,” portālā www.ziemellatvija.lv raksta kāds apmeklētājs.
