Ligita Drubiņa, muzeja darba speciālisteSvetlana Jahimčika, pensionāreIngūna Johansone, laikraksta “Ziemeļlatvija” galvenā redaktore
L. D.:– Ar pilsētas sakārtotību ir gluži tāpat kā ikvienās mājās, kad gaidām ciemiņus. Tā ir elementāri jāsakārto. Caur Valku brauc daudz svešinieku, un nepievilcīgās vietas acīs iekrīt vispirms. Gods kam gods, ir arī progress. Allaž esmu runājusi par mēslu kaudzēm. Pie Brāļu kapiem to vairs nav, taču Rīgas ielas 40. nama pagalma stūrī līdzās ielai šāda kaudze joprojām redzama. Iespējams, tādas ir arī citviet, taču vairāk redzu vietas savā ikdienas maršrutā, ejot no mājām uz darbu.
Manā uzmanības lokā ir vecā dzelzceļa līnija. Ja vienā pusē Paškevicu un Kunceviču ģimenes īpašumi ir nevainojami apkopti, tad vecās dzelzceļa līnijas otrā puse ir aizaugusi ar krūmiem. Nezinu, kam tas pieder. Protams, putniņi dzied, bet vizuāli izskatās ļoti nepievilcīgi.
Vēl esmu ievērojusi dienestu nesadarbošanās gadījumus. Piemēram, mājas kāpņutelpā ieliek jaunas skaistas durvis, bet pavisam drīz tās ir apspraustas ar paziņojumu lapiņām. Nu neglīti izskatās. Pilsētā jārada kādas interesantas vietiņas, kurās patīkami uzturēties. Centrs kļūst aizvien tīkamāks, ir daudz soliņu. Iespējams, ka valcēnieši, kuriem ir atšķirīgi ikdienas maršruti, ir ievērojuši kādas citas labojamas lietas.
Mans sens sapnis ir par Varžupītes krasta apdzīvošanu ar varžu skulptūrām. Acīmredzot jāraksta kāds projekts tēlniekiem, kuri simpozijā šo darbu varētu paveikt.
Galvenais ir attieksme pret savu pilsētu, tās vidi, apziņa, ka tā ir mana pilsēta. Cits stāsts ir par vandaļiem.
S. J.:– Biju lieciniece kādam negadījumam pilsētas centrā Lugažu laukumā. Uz flīzētā celiņa, kur jau gadiem nekas nav darīts un flīzes ir šķības, greizas, paklupa kāda sieviete. Es viņu uzrunāju. Šī kundze bija ļoti neapmierināta ar celiņa stāvokli. Rosināju viņu doties uz novada domi vai vismaz uz laikraksta redakciju un izklāstīt savu sāpi. Sieviete kategoriski atteicās to darīt, jo tam neesot nekādas jēgas.
Nevienu šajā pilsētā neinteresējot, kas notiek ar tās iedzīvotājiem. Ceru, ka atbildīgās amatpersonas varētu apskatīt vecos celiņus un palūkoties, vai tiešām šos 70 metrus nevar padarīt normāli izstaigājumus.
Vēl pēc palīdzības prasās putekļainā Blaumaņa iela, uz kuras daudzu māju iedzīvotāji ir spiesti dzīvot putekļu mākonī, jo automašīnas pa grants ceļu traucas lielā ātrumā. Es saprotu, ka tuvākajā laikā šo ielu diezin vai noasfaltēs, taču uzlikt ātrumu ierobežojošu zīmi nemaksā dārgi. Atliktu vien policijai reizumis padežūrēt un ikdienas ātrumi ievērojami kristos.
Vēl mani pārsteidz, ka Domes bulvārī par normu ir kļuvusi malkas grēda ielas malā katlumājas priekšā. Neviens kārtīgs saimnieks tā nerīkotos. Esmu bijusi šajā katlumājā un zinu, ka vajag pavisam nedaudz līdzekļu, lai izbūvētu durvis ēkas sānā un malku nogādāt tuvāk kurtuvei zem jumta.
Pilsētā ir daudz vietu, kuras labs saimnieks apstaigājot, redzētu, ka varētu var sakārtot bez lieliem līdzekļiem, bet ar vēlmi un labu gribu.
I. J.:– Redakcijai cilvēki mēdz izteikt arī pārmetumus, ko kāds nav izdarījis. Visbiežāk šis kāds ir pašvaldība. Protams, esam gandarīti un pateicīgi cilvēkiem, ka viņi mūs uzskata par pietiekami nopietnu institūciju, kas var iekustināt šādas vai tādas lietas.
Tāpēc arī bieži palīdzību meklē tieši redakcijā. Es nevēlos minēt darbus katrā pilsētā vai pagastā, kas izdarāmi bez lielām naudām, tādus varētu uzskaitīt desmitiem, bet rosināt cilvēkus būt aktīvākiem un aizmirst latvisko kautrīgumu, zem deguna izsakot idejas, kritiku savā draugu un paziņu lokā, bet paņemt tālruni un piezvanīt konkrētai amatpersonai, piemēram novada domes priekšsēdētājam, Attīstības nodaļas vadītājai vai vēl kādam un pasacīt, kas un kā būtu izdarāms. Bez pārmetumiem.
Reizēm vienkārši jāierosina, jo pašvaldībā strādā tikai cilvēki, kuri nevar visu zināt un redzēt. Viņi arī daudzas lietas uztver no savām pozīcijām un, ejot garām kādai vietai, nemaz neiedomājas, kā konkrētais jautājums risināms. Un vēl vēlos iedzīvotājiem atgādināt, ka novada domes sēdes ir atklātas.
Kopš strādāju redakcijā, pa šiem gadiem ir bijušas uz vienas rokas pirkstiem skaitāmas sēdes, kurās esmu redzējusi kādu cilvēku no malas, kurš ir klausītājs vai rosinātājs kāda jautājuma risināšanai. Esam šos deputātus ievēlējuši un nemitīgi viņus kritizējam, nevis veidojam dialogu. Iespējams, ir pienācis laiks, kad viņiem vajadzētu palīdzēt strādāt.
