Atmiņas par vīru koriem jāsāk ar visbēdīgākajiem faktiem, jo visi četri Valkas rajona vīru kori, kuri sekmīgi darbojās no 1950. līdz 1990. gadam, ir likvidējušies un beiguši pastāvēt. Man ir ļoti sāpīgi to atcerēties, tomēr gribu pastāstīt, kādēļ tas notika jau pirms 20 gadiem. Bet vispirms par patīkamāko.
Smiltenes vīru kori “Dziedonis” organizēja un dibināja vietējā inteliģence – ārsti, skolotāji, inženieri, dažādi sabiedriskie darbinieki, kuriem patika dziedāt un atdot ļoti daudz sava brīvā laika šiem neskaitāmajiem mēģinājumiem un daudzo pārbraucienu neērtībām krustām šķērsām pa visu Latviju un arī Igauniju.
Pamazais jaunais kora sastāvs, tikai 28 dalībnieki, enerģiskā jaunā diriģenta Jura Dāvja vadībā jau piecos gados sasniedza tādu līmeni, ka tikām aicināti dziedāt uz pašu Maskavu, kur desmit dienās sniedzām septiņus koncertus slavenākajās koncertzālēs.
Programma toreiz tika sastādīta mums ļoti pretimnākoša – puse dziesmu latviešu, puse krievu valodā. Gandrīz katru otro dziesmu vajadzēja atkārtot, bet pēc “Večerņij zvon” laikam jau mūsu superzemo basu dēļ aplausi un publikas sajūsma bija tik ilgstoša, ka to varētu dziedāt vēl trešo reizi.
Mūs uzņēma ļoti sirsnīgi un draudzīgi, ne par kādiem fašistiem vai okupācijām neviens vārds netika bilsts.
Nākošajā piecgadē jau draudzējāmies ar igaunīšiem un tur bieži vien dziedājām gan Valgā, Vilandē, Tartu, gan pašā Tallinā. Mūsu korī bija divi vīri, kuri pārvaldīja igauņu valodu, tāpēc divas dziesmas nomocījām viņu valodā. Par to visvairāk aplaudēja.
Pašu zemītē toreiz koncertējām vai katru otro svētdienu. Kora sastāvs jau nostabilizējās ap sešdesmit vīriem.
Valkā arī drīz vien nodibinājās daudzskaitlīgs vīru koris, kas jau vietējos koru karos gatavojās mums “izgriezt pogas”.
Toreiz vīru kori bija saradušies katrā rajonā, bet Rīgā to bija vai pie katras lielākās rūpnīcas vai augstskolas, tāpēc Dziesmu svētkos no 1960. līdz 1990. gadam vīru kori vieni paši aizņēma vairāk kā pusi no milzīgās estrādes.
Par repertuāru jāsaka, ka bija jau jāpaslavē arī mūsu tautu tēvs un skolotājs Staļins, bet visas pārējās dziesmas bija mūsu pašu Vītola, Dārziņa, Melngaiļa, Jurjāna un arī Raimonda Paula “Kurzeme”, “Liepājai” un citas. Arī igauņu Ernesaksa un citu dziesmas visas bija ļoti skanīgas un pieprasītas.Nenoliegsim – tieši vīru kori bija tie tautas gara greznumi, kuri visus klausītājus ar savu vareno skanējumu visvairāk sajūsmināja.
Pagrimums, izputēšana, koru likvidēšanās sākās ar Latvijas neatkarības otrreizējo atjaunošanos pirms 20 gadiem. Mūsu visjaunākajai paaudzei tas izliksies pilnīgs absurds, bet tā toreiz notika.Kad dibinājām savu “Dziedoni”, tad dziedātāju vecumam nebija ierobežojuma. Kopā dziedājām gan jauni, gan veci, dziedāja tēvi ar dēliem, bet sieviešu koros dziedāja pat vecmāmiņas ar savām mazmeitām.
Nezinu kā citur, bet tad mūsu kormeistare pateica skaidri un atklāti – jauni puiši ar sirmiem vecīšiem neiet kopā. Fui! “Dziedonis” jāsadala divās vai, vēl labāk, trīs daļās – pēc gadiem un izskata. Taisnība jau viņai bija. Neraudāsim. Tā uz “zinātniskiem pamatiem” visi vīru kori tika likvidēti. Kas mums vēl ir palicis no koriem? Labi jau ir, ka dziedāšanu turpina mazie knēvelīši un pīlādzīši, zēnu un meiteņu korīši, bet īstu vīru koru vairs nav.
Slavenais Valmieras koris “Imanta” laikam jau pārkrustījies par “Balto bērzu” kori. Labi vēl ka tā. Varenais vairāk par 100 vīru lielais mežrūpnieku koris arī jau ilgi nav nekur dzirdēts.
Pašā Rīgā it kā vēl būtu vai nebūtu kāds vīru koris, bet var droši secināt, ka tos Latvijā var uz vienas rokas pirkstiem saskaitīt. Koru vietā tagad nāk modē šlāgeristi.
Citēšu pēc atmiņas mūsu kādreiz slavenā diriģenta Leonīda Vīgnera domas par mūziku. “Skaista mūzika un dziedāšana paijā un glāsta dvēseli, kam tāda ir, vēl vairāk – skaista mūzika burvīgi smaržo, turpretī plika bļaustīšanās smird. Tādi šlāgeristi bļaustās pa prastiem krogiem, kur solīdi cilvēki kāju nesper.” Tā runāja Vīgners.
Mēs gan vēl sakām “kamdēļ mums dziedāt svešu dziesmu”, bet tomēr paši mokāmies ar bļaustīšanos svešvalodās. Mode mainās, pazaudējot latviešu tautasdziesmu neatkārtojamo skaistumu, ar kurām reiz Imants Kokars iekaroja vai puspasauli, ko atzina un novērtēja pasaules mūzikas ģēniji.
Alberts MednisP.S. Smiltenes “Dziedonī” piedalījos no dibināšanas līdz likvidēšanai.
