“Grūti koncentrēties”, “jūtos noguris arī pēc ilgas
gulēšanas”, “vairāk raudu”, “nejūtu dzīvesprieku”, “katru dienu jūtos nomākts
bez iemesla” – tās ir frāzes, kas izskan ārsta kabinetā, runājot par iespējamo
diagnozi – depresiju. Ir cilvēki, kas gadiem ilgi cieš un gaida, ka šīs pazīmes
pāries pašas no sevis, taču brīnumi notiek reti. Un, kad depresija jau ir
ielaista, to ārstēt ir grūtāk un ilgāk.
Kur un kā meklēt palīdzību?
Pirmais cilvēks, ar
kuru var aprunāties par savām aizdomām un nomāktību, ja tās ir nepārejošas
vismaz divu nedēļu garumā, ir ģimenes ārsts, kurš ir tiesīgs sniegt
konsultācijas arī psihisku slimību gadījumā un izrakstīt atbilstošus
medikamentus.
Tāpat šobrīd Latvijā
ir pieejamas valsts apmaksātas psihologa un psihoterapeita konsultācijas ar
ģimenes ārsta nosūtījumu. Psihologs var izvērtēt, vai runa ir par situatīvu
epizodi, vai arī šie simptomi var liecināt par depresiju un nepieciešama vizīte
pie psihiatra.
Latvijā psihiatrs ir
tiešās pieejamības ārsts, pie kura nav pat vajadzīgs ārsta nosūtījums. Tas ir
valsts apmaksāts pakalpojums, uz kuru var pierakstīties jebkurā no
ambulatorajiem centriem (aplūkot ambulatoro centru sarakstu).
“Pie kura vērsties pirmā – pie ģimenes ārsta vai psihiatra? Pie tā, pie kura
jūtaties drošāk,” saka psihiatre Liene Sīle, apliecinot, ka psihiatru
pieejamības ziņā mēs nudien esam apskaužamā situācijā. “Lielbritānijā pie
psihiatra jāgaida rindā aptuveni sešus mēnešus, savukārt Latvijā, piemēram,
Tvaika ielas ambulatorajā nodaļā var tikt nedēļas vai divu laikā,” saka Liene
Sīle. Ir speciālisti pie kuriem jāgaida ilgāk, arī katrā no ambulatorajiem
centriem rindu garums atšķiras. Bet viņa uzsver, ka svarīgi būtu pēc piespējas
ātrāk saņemt palīdzību, un kopumā visi psihiatri Latvijā strādā pēc vieniem
nacionālajiem algoritmiem depresijas ārstēšanā. “Ārstu vēlāk var arī mainīt, jo
tiešām ir ļoti svarīgi atrast tādu speciālistu, ar kuru ir laba saskaņa –
terapeitiskās attiecības arī ir daļa no ārstēšanas procesa,” saka psihiatre.
Kā tiek diagnosticēta depresija?
Depresijai ir savi
diagnostiskie kritēriji, un jau pirmās sarunas laikā tiek veikta strukturēta
intervija, izvaicājot par simptomiem, pazīmēm, uzvedības izmaiņām, kā arī,
vērojot pacienta reakciju, – kas viņu
aizskar, kurā brīdī cilvēks kļūst trauksmaināks un kad nomierinās. “Tāpat mēs
vaicājam par pacienta dienas ritmu, ikdienas funkcionēšanu, kā mainījušās darba
spējas pirms simptomu parādīšanās līdz šim brīdim. Izrunājam visu dzīves
situāciju kopumā un tā no punkta līdz punktam nonākam pie diagnozes,” skaidro
Liene Sīle.
Latvijā ārsti tāpat
kā citur pasaulē strādā pēc Starptautiskā slimību klasifikatora 10. redakcijas,
un, lai noteiktu diagnozi, pacienta simptomiem jāatbilst noteiktiem
kritērijiem. Pēc tiem var noteikt, vai runa ir par depresijas diagnozi,
neirotisko spektru vai adaptācijas reakcijām. Cilvēks arī pats var aizpildīt depresijas
pašnovērtējuma testu, kas ļauj labāk izprast savu pašsajūtu un izvērtēt
simptomu nopietnību.
“Ja nepieciešams,
varam piedāvāt arī psihologa izvērtējumu (psihodiagnostiku), lai izmērītu, cik
ātri strādā smadzenes, kāda ir pacienta personība – neirotiskāka, depresīvāka,
kādi ir cilvēka psihiskās aizsardzības mehānismi, un iegūtu vēl pilnīgāku
priekšstatu par pacienta psihisko sfēru,” saka ārste.
Kāpēc ciesties un justies slikti?
Dodoties uz pirmo
vizīti, līdzi jāņem sava ID karte un visi iepriekš veiktie izmeklējumi, arī
asins analīzes. “Mēs skatāmies dzelzs rezerves, D vitamīnu, arī vairogdziedzera
funkciju darbību, jo galvu nevar skatīt atrauti no pārējā ķermeņa. Un,
piemēram, dzelzs vai D vitamīna trūkums var ļoti ietekmēt gan fizisko, gan
emocionālo pašsajūtu,” saka Liene Sīle. Viņa dalās pieredzē, ka nereti pacientiem
nozīmē arī magnētisko rezonansi galvas smadzenēm, jo īpaši pirmreizējas
depresijas gadījumā, jo ir jāizslēdz arī kādas citas patoloģijas. “Smadzeņu
biopsiju, kā pierasts redzēt seriālos, gan mēs netaisām, jo tas, kas
notiek smadzenēs, ir redzams arī vārdos, kustībās un noskaņojumā. Un serotonīna
līmeni mēs varam novērot jau sarunas laikā. Ja tas ir pazemināts, tad pacients
parasti teiks: esmu kļuvis nomāktāks, man ir zudušas intereses, es vairāk
raudu, esmu kļuvis trauksmaināks, nejūtu dzīvesprieku, vairs neesmu tāds kā
biju, un tad mēs meklējam lūzuma punktu, kad tas ir mainījies. Ārstēšanai
labāk, ja tas bijis pirms divām nedēļām vai mēneša, taču Latvijā mēs nereti
runājam arī par pusgadu vai pat vairākiem gadiem, ko cilvēks pavadījis
depresijas ēnā, cenšoties tikt galā pats saviem spēkiem. Nevajag domāt, ka visi
depresijas pacienti sēž kādās aliņās. Tie ir cilvēki, kas strādā pat divos
darbos, viņiem ir mazi bērni, un jautājums tikai – vai kādreiz tas arī sagādāja
prieku? Bija baudāmi? Varēja smieties par notikumiem un izjust prieku par
dzīvi, vai arī cilvēks to visu izpilda mehāniski kā robots un netic, ka var
justies arī labāk?” no pieredzes stāsta psihiatre Liene Sīle. Kā pozitīvu
tendenci viņa min to, ka šobrīd gados jauni cilvēki ir zinošāki un arvien
vairāk pievērš uzmanību savai pašsajūtai, vēršoties pēc palīdzības arī tad, ja
sākušās grūtības koncentrēties, pasliktinājies miegs, ir nogurums, trauksme bez
īpaša iemesla vai novērojami citi arī depresijai raksturīgi simptomi, nevis
turpina vēl 10 gadus dzīvot ciešoties.
Plāns pirmajam pusgadam?
Kad ir noteikta
diagnoze un noskaidrota tās smaguma pakāpe, ārsts kopā ar pacientu lemj par
turpmākajiem soļiem tuvākajam pusgadam – aptuveni tik ilgs ir pirmais
ārstēšanās posms, pēc kura tālāk var lemt, vai un kā ārstēšanu turpināt.
“Domājot par to, kā uzlabot pacienta pašsajūtu, pirmais, par ko mēs sākam
runāt, ir pacienta dzīvesveids – dienas režīms, atteikšanās no kaitīgajiem
ieradumiem un veselībai labvēlīgu ieradumu ieviešana. Nākamais solis ir psihoemocionālā
atbalsta saņemšana, piemēram, psiholoģiskas konsultācijas ambulatori vai
regulārs dienas stacionāra apmeklējums, kur pacientam ir iespēja bez maksas
saņemt psihologa, mākslas terapeita, mūzikas terapeita, drāmas terapeita un
citu speciālistu pakalpojumus gan individuāli, gan grupā. Vakaros pacients var
doties mājās. Ir pacienti, kas var atveseļoties bez medikamentiem. Tomēr
efektīvākā ir psihosociālo intervenču un medikamentozās terapijas kombinācija.
Par medikamentiem cilvēkiem ir daudz mītu un aizspriedumu, taču gribu teikt, ka
šobrīd medikamentozā ārstēšana ir ļoti attīstījusies un mēs varam ļoti labi
piemeklēt medikamentu katram pacientam. Latvijā ir gandrīz visi ES pieejamie
medikamenti, arī paši jaunākie, kas turklāt pieejami ar 75% valsts
kompensāciju,” skaidro psihiatre.
Medikamentu izvēle
notiek kopā ar pacientu, piemeklējot tos atbilstoši katra konkrētā cilvēka
simptomiem. “Piemēram, ja pacientam grūtības sagādā trauksme, mēs piemeklējam
nomierinošus medikamentus, savukārt, ja traucē tas, ka nevar izkāpt no gultas,
tad ar medikamentu palīdzību enerģijas līmeni var pacelt. Kopā izrunāsim, kādi
būs ieguvumi un kādas var būt blakus parādības, kuras no tām varētu būt
pieņemamas, ja tādas radīsies, jo blakus parādību nav visiem. Ja tās ir, tad
mēs medikamentu mainām,” saka Liene Sīle.
Ir gadījumi, kad
pacientam tiek piedāvāts diennakts stacionārs, bet tas notiek tikai smagās
situācijās vai tad, ja saslimšana ir jau ļoti ielaista.
Arī ģimenes ārsts
šobrīd Latvijā var izrakstīt medikamentus vieglas un vidēji smagas depresijas
gadījumā ar to pašu 75% valsts kompensāciju. Liene Bērze stāsta, ka smagas
depresijas gadījumā gan ir vienošanās ar ģimenes ārstiem, ka pirmreizējai
izvērtēšanai pacientu nosūta pie psihiatra, kas izvērtē un izsniedz izrakstu ar
rekomendācijām, bet pacients pats var izvēlēties, kura uzraudzībā palikt – pie
psihiatra vai pie sava ģimenes ārsta. “Mēs arvien vairāk nododam pacientus
uzraudzībai ģimenes ārstiem ar noteikumu, ka jāveic kontrole pie ārsta
speciālista reizi pusgadā vai strauju izmaiņu gadījumā. Un tas ir saistīts gan
ar to, ka psihiatri ir ļoti noslogoti un ģimenes ārstu iesaiste palīdz mums
uzņemt vairāk pirmreizējo pacientu, gan arī to, ka ģimenes ārsti paši ir
spējīgi strādāt atbilstoši vadlīnijām un pie psihiatra nosūtīt tad, ja divu
nedēļu laikā nav uzlabojumu vai kļūst sliktāk,” saka ārste.
Cik ātri palīdz medikamenti, cik ilgi jālieto?
Sākot lietot
antidepresantus, jārēķinās, ka efekts nebūs tūlītējs. To var sākt novērot
aptuveni pēc divām nedēļām. Viens no biežākajiem blakusefektiem, kas parādās
pirmais un arī pāriet jau pirmās nedēļas laikā, ir slikta dūša. Tikai pēc tam
antidepresants tiek garām receptoriem un sāk iedarboties uz centrālo nervu
sistēmu. “Visbiežāk tas sakrīt ar nākamās vizītes laiku pēc divām nedēļām.
Pacēlums parasti ir pēc trim, četriem mēnešiem, kad pacients jau uz vizīti
ierodas smaidot, bet minimālais terapijas ilgums ir vismaz seši mēneši. Otrās
vizītes laikā pēc divām nedēļām tiek izvērtēta medikamenta iedarbība, nākamā
vizīte notiek pēc mēneša un turpmāk reizi mēnesī. “Kad cilvēks jau jūtas labi
un tiek panākta stabilitāte, mēs varam vienoties, ka tiksimies vien tad, ja būs
tāda vajadzība. Pirmreizējas depresijas epizodes gadījumā ar to var arī
pietikt,” saka Liene Sīle.
Medikamentu blaknes
nereti ir viens no iemesliem, kāpēc jaunās māmiņas, kurām, iespējams, sākusies
pēcdzemdību depresija, kavējas griezties pie ārsta, jo tad taču būs jāpārtrauc
barošana ar krūti. “Ja jaunā māmiņa jūtas nomākta, ne vienmēr runa ir par
pēcdzemdību depresiju. Dažkārt tās ir pēcdzemdību skumjas (baby blues), kuru ārstēšanai zāles pat nepiedāvā un pietiek ar
psihoemocionālu un sociālu atbalstu, un arī pie mums strādā gan ergoterapeiti,
gan mākslas terapeiti. Taču, ja tomēr medikamenti ir nepieciešami, mēs vienmēr
varam piemeklēt tādus, kas mammas pienā izdalās mazāk. Turpināt barot un dzert
zāles – tas vienmēr būs pašas mammas lēmums, taču svarīgākais, ko gribu
uzsvērt, ka vēl svarīgāk par krūts pienu bērnam ir vesela un dzīva mamma,”
saka ārste.
Bailes, ka to var uzzināt citi?
“Tas ir ļoti aktuāls
jautājums, ko es katru dienu kādam skaidroju,” atzīst psihiatre. “Tā ir liela
privilēģija, ka Latvijā valsts apmaksā psihiatra konsultāciju, lai sabiedrības
veselība būtu augstāka, bet tāpēc mums ir vajadzīgs arī pacienta ID. Un mēneša
beigās mēs visus reģistrācijas talonus nododam Nacionālajam veselības
dienestam, lai varētu apkopot datus, kā esam strādājuši. Taču atbilstoši
Ministru kabineta noteikumiem par pacientu ar psihisku un uzvedības traucējumu
slimojošu pacientu reģistru tie ir konfidenciāli dati, kas domāti ne tikai
sabiedrības drošībai, bet arī tam, lai mēs zinātu kopējo saslimstības līmeni.
Šiem datiem nedrīkst piekļūt ne darba devējs, ne citas trešās personas.
Pacientu tiesību likumā ir ļoti stingri atrunāts, kam mēs drīkstam sniegt ziņas
par cilvēka veselību pēc motivēta rakstveida pieprasījuma, un tas ir konkrēts
iestāžu skaits, kas saistīts ar drošību un bērnu veselību, piemēram, policija,
sociālie dienesti, bāriņtiesa un citi. Un man vienmēr gribas teikt, ka ne
jau atrašanās reģistrā traucē jūsu dzīvē sasniegt mērķus. To var traucēt jūsu
neārstētā saslimšana. Depresijas ārstēšana cilvēku ikdienu tikai uzlabos.
Bet, to neārstējot, gan var sekot darba un citi zaudējumi.”
Reizēm pacienti vaicā, vai ģimenes ārsts E-veselībā
ieraudzīs izrakstītos medikamentus. “Bet kāpēc lai viņš to neieraudzītu? Tas
taču ir pat labi! Ja jūs netiksiet kādreiz pie psihiatra, tad ģimenes ārsts
varēs šos medikamentus izrakstīt,” saka Liene Sīle.
Vai depresijas ārstēšanu var veikt bez pacienta
piekrišanas?
Ikvienam ārstam ir atbildība pret pacientu un pret sabiedrību. Pēc ārstes vārdiem,
smagas depresijas gadījumā pacients parasti neapdraud citus, bet sevi gan.
“Smaga depresijas epizode var būt ar psihotiskiem traucējumiem un suicidālām
domām, kas ir dzīvībai bīstami. Teju 80% mūsu valstī veikto pašnāvību notiek
depresijas iespaidā. Tāpēc atsevišķos gadījumos ir iespējama arī ārstēšana bez
pacienta piekrišanas. “Ārstniecības likuma 68. panta 1. punkts ir par to, kā
rīkoties, ja pacients ir bīstams savai dzīvībai. Ja ir pašnāvības domas ar
atvadu vēstulēm vai tik lielu apātiju, ka cilvēks vairs nevēlas ēst un ir
pilnīgi bez spēka, tad mums ir tiesības stacionēt bez pacienta piekrišanas ar
trīs ārstu konsīlija lēmumu, ko sasauc 72 stundu laikā pēc tam, kad tuvinieki
vai ātrā palīdzība pacientu ir atveduši. Ārsta konsīlijs situāciju izvērtē, un
caur rajona tiesu tiek norīkots tiesnesis un prokurors, bet pacientam tiek
nodrošināts valsts apmaksāts advokāts. Un tad tiek lemts, vai šis stāvoklis ir
saskaņā ar cilvēka tiesībām, jo katram no mums ir tiesības saņemt ārstēšanu un
būt veselam,” skaidro ārste.
Pavisam galējos
gadījumos, kad pacients pats nav spējīgs nokļūt līdz psihiatram, var pieteikt
arī psihiatra mājas vizīti. To var izdarīt Tvaika ielā ambulatorajā nodaļā ar
ģimenes ārsta nosūtījumu un uzrakstot iesniegumu. Mājas vizītes laikā psihiatrs
var, izvērtējot situāciju, nepieciešamības gadījumā arī izsaukt ātro palīdzību.
Cik ilgi jāārstē depresija?
Katram pacientam tas
var būt individuāli, bet, jo agrāk ārstēšanās tiek uzsākta, jo labāk un ātrāk
tā var palīdzēt. Taču kopumā depresijas pacientiem jārēķinās, ka tas var būt
darbs ne tikai uz vienu vai diviem mēnešiem, bet vismaz uz pusgadu vai pat
ilgāku laiku, kad iestājas stabila remisija. Arī pēc tam parasti ir vienošanās
par kontroles vizītēm, sākumā reizi mēnesī un vēlāk arvien retāk. “Nav
jānoskaņo sevi, ka ārstēšanās būs uz visu mūžu. Noteikti nē. Dzīve turpinās,”
saka psihiatre Liene Sīle, vēlreiz iedrošinot nekavēties un laikus vērsties pēc
palīdzības, ja ir aizdomas par depresiju.
Raksts top Latvijas
Psihiatru asociācijas kampaņas Depresijas
cena ietvaros, lai atgādinātu – tā ir augsta: depresija sagādā ne tikai
ciešanas pacientiem un viņu tuviniekiem, bet arī zaudējumus valsts ekonomikai,
jo nereti traucē cilvēkam pildīt savus darba pienākumus.
Vairāk informācijas
meklējiet depresijascena.lv.
