1941.gada 14.jūnijā
Abrenē skaisti ziedēja ceriņi – to atceras 91 gadīgā politiski represētā Līvija
Kalēja. Toreiz 11 gadu vecumā slimā Līvija kopā ar ģimeni tika izsūtīta no
Abrenes uz Krasnojarskas apgabala Tomoženkas sādžu. Līvijas izstāstīto pieredzi,
kas ir daļa no latviešu tautas dzīvesstāsta teju gadsimta garumā, ir
pierakstījuši gan vēsturnieki, gan žurnālisti, gan valodnieki un citi, kuri
apkopo atmiņu stāstus.
Bet vēl ir dzīvi
apliecinoši mutvārdu stāsti par ļaudīm, kuri Sibīrijā aukstumā un salā nemaz nelikās zemē, lai
nomirtu, bet cīnījās, lai vismaz izdzīvotu. Arvien vēl uzzinu kādu interesantu,
bet gar ausīm palaistu un nepiefiksētu ziņu par represēto ļaužu dzīvi. Izrādās,
ka kaimiņos dzīvo moža politiski represētā 93 gadīgā Irēna Kārkliņa, kura
raksta: „Kas ir izdarīts, par nebijušu nevar padarīt”. Irēnas dzīves pieredze
ir skarba, jo represētā ir izjutusi, ka cilvēciskās sirsnības uz zemes trūkst.
Tomēr Irēnā ir spēcīgs optimisma gēns, kas palīdzējis izturēt likteņa smagos
pārbaudījumus. Savukārt cits kaimiņos mītošais politiski represētais Jānis
Vipulis par savas deportētās ģimenes izdzīvošanas pieredzi salā un badā Sibīrijā
ir pastāstījis autobusa pieturā,kad
salstot bargā ziemas spelgonī mēs gaidījām satiksmes autobusu, kas kavējās.
Vēl ir arī citi
neapkopoti Latvijas vēstures stāsti. „Tiešo aculiecinieku stāstījumi ir
atrodami arvien retāk. Ir pēdējais laiks pierakstīt.” uzsver Smiltenes novada
politiski represēto apvienības priekšsēdētājs Arvīds Kaupe grāmatā „Kāpēc”.
Politiski represēto
ļaužu stāstītās atmiņas ir par stipriem cilvēkiem, kuriem ir drosme dzīvot un
izturēt jebkuros apstākļos. Irēnas Kārkliņas, Jāņa Vipuļa un citu politiski
represēto ļaužu pieredze ir interesanta un vajadzīga Latvijas tautas
dzīvesstāsta vēsturei.
