Smiltenes pilsētas bērnudārzā “Vālodzīte” bija parasta darba diena. Bērni mācījās, rotaļājās. Te pēkšņi atvērās durvis, grupiņas telpā ienāca Pepija Garzeķe ar savu pērtiķīti Nilsona kungu.
“Bija bērni, kuri aizrāvās un noticēja, – tā ir īstā Pepija,” bērnudārza skolotājas Ingunas Slapjumas pārliecinošo iejušanos bižainās, dzīvespriecīgās meitenes tēlā uzteic “Vālodzītes” metodiķe Rasma Petrova.Zviedru rakstnieces Astrīdas Lindgrēnas bērnu grāmatas populārā varone viesojās visās bērnudārza grupiņās, rotaļājās ar bērniem, stāstīja par savu krustmāmiņu rakstnieci, tēti, palaidnībām un piedzīvojumiem. Atvadoties Pepija izlasīja fragmentu no pēdējās nodaļas par viņu uzrakstītajā grāmatā: “Klusi viņa stāvēja pie loga un raudzījās ziemas vakarā. Pār savrupmājas “Vistas kāja” jumtu mirdzēja zvaigznes. Un tur virtuvē atradās Pepija. Viņa būs tur vienmēr. Gadi aizritēs, bet Pepija, Tomijs un Annika nekļūs lieli.” “Vai gribat ātri izaugt lieli?” uz “Ziemeļlatvijas” vaicājumu gandrīz visi bērnudārza “Vālodzīte” “Rūķu” grupiņas bērni pretēji Pepijas un viņas draugu domām tomēr sauc “jā”. Vien sešgadīgais Rūdolfs Fabiāns noteic: “Nē. Es negribu augt liels, jo tad nomirst.””Vai vajag steigties izaugt lieliem? Visskaistākā ir bērnības zeme,” domā I. Slapjuma. Viņai bērnībā “Pepija Garzeķe” bija viena no mīļākajām grāmatām. Arī mazajai Ingunai patika kāpt kokos, tāpat kā Pepijai. Skolotāja ļoti vēlas, lai arī mūsdienu bērni kopā ar vecākiem garajos ziemas vakaros atver A. Lindgrēnas grāmatu lappuses un atklāj aizraujošas pasaules, kurā dzīvo Pepija Garzeķe, Lennebergas Emīls, laupītāja meita Ronja, brāļi Lauvassirdis un citi slavenās zviedru rakstnieces varoņi. Kad skolotāja Inguna lasa saviem audzēkņiem fragmentu no “Pepijas Garzeķes”, bērni klausās uzmanīgi. Pēc tam, skolotājas uzaicināti, pamāj Pepijai un aizsūta gaisa buču.